5. Ērgļos 1864. g. A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 11, 2a.

Viens vīrs bijis par vagāru. Un viņa jaunā sieva dzīvojusi vienā mājā attālu no muižas. Vīrs katru vakaru nevarējis pārnākt, daudzreiz gulējis turpat muižā; bet sieva viņu gaidījusi katru vakaru un, kad nepārnācis, tad aizvien žēlojusies, bet, kad pārnācis, tad priecājusies un guldinājusi klētī.

Un vienu nakti, kad sieva domājusi vīru mājā esam, viena govs nelāgi bļāvusi. Sieva teikusi: "Jāiet tā govs apsvēpēt." Bet viņš sacījis: "Pati neeji! sūti kādu meitu!"

Sieva domājusi: "Ko gan sacīšu meitām - varu pati aiziet." Un tā aizgājusi,

to govi apsvēpējusi un atkal nākusi klētī at pakaļ; bet svēpējamās zāles drusku

vēl bijušas viņai rokā. Kā nu iegājusi klētī, tā šis atsitis durvis vaļā un, ko vien māk skrējis klupdams, krizdams laukā; tikai to vien attapis iesaukties:

"Guli nu, mauka, viena pati!"

Sestdienas vakarā pārnācis v īrs - nu šī dabūjusi zināt, ka tas nav viņas vīrs bijis, bet velns, kas no svēpējamām zālēm bēdzis.