6. No Vidzemes, Brīvzemnieka kr. LP, VII, I, 269.

Vienai sievai vīrs aizgājis uz muižu darbos. Bet kad sieva vakaros apgūlusies, tad vīrs -- tas nebijis vis vīrs, bijis vells, kas par vīru izlicies - nācis katru vakaru tumsā uz māju pie sievas pārgulēt un rītā atkal tumsā aizgājis.

Kādu vakaru sieva sacījusi uz vīru, kad tas apgūlies: "Mums viena tele iet vairāk dienu vēršos, bet nevar apcilāties!"

Vīrs mācījis, lai aizsūtot rītā bērnus uz mežu pēc jaunuma zālēm jeb velna grābekļiem ; tās lai bērni sabružājot un lai tai telei iedodot, tad viņa apcilāšoties; bet pati vien lai jaunuma zāļu rokā neņemot.

Rītā sieva aizsūtījusi bērnus pēc jaunuma zālēm un pati tās rokās saberzusi un telei iedevusi.

Kad nu sieva vakarā bijusi apgūlusies, atkal vīrs pārnācis pie tās gulēt. Bet pie guļas piegājis, sācis ostīt un prasīt, kas tur smirdot? Tā un tā - sieva izstāstījusi - esot berzējusi jaunuma zāles. Tad vīrs (velns) dusmīgi sacījis: šis jau esot piesacījis, lai zāļu rokā neņemot, un tā ne vārda vairāk neattapis pateikt, spļaudīdamies vien aizskrējis projām un vairs nenācis.

Kad īstais vīrs sestdien mājā pārnācis, tad sieva prasījusi, par ko šis to vakaru esot apskaities un spļaudams projām skrējis? Vīrs atteicis, ka šis visu nedēļu nemaz mājā neesot nācis un, ka tas diezin kas par vīru bijis, tas nācējs. Nu tikai sieva saģidusies, kas pie šās nācis gulēt.