7. A. Lerchis-Puškaitis no K. Zīverta Džūkstē. LP, VII, I, 180--l.

Kad es biju tāds puika, tad Džūkstes Apšupnieku Knubjos bija vella apsēsta meita. Šī meita vella nelaimi esot dabūjusi no toreizējā Apšupes muižas kunga Šerpantiņa melnajām grāmatām. Esot tur šķirstījusi un tad vells apsēdis tūlin un nebijis vairs aizdzenams. Bet bijuši brīži, kad vells meitu licis pilnīgi mierā. Tiklīdz vells nācis meitu apsēst, tad pati jau iepriekš baiļojusies: "Nu nāk mans kungs, nu nāk mans kungs!" un drīzi pēc tam sākusi trakot, skriet, diet, apslēptas lietas aizmigtām acim saredzēt, apslēptus grēkus citiem cilvēkiem izklāstīt un pārmest. Pagasts dabūjis sūtīt cilvēkus slimnieci ievaldīt un apsargāt, bet sargi drīzi aizmukuši, tāpēc ka apsēstā katram teikusi acīs noslēpumus un visvisādus grēkus, ko sargs tam un tam darījis esot.

Daudzreiz apsēstā trakuma brīžos pusplika skrējusi laukā ziemas laikā un pat trīs četri vīri nespējuši noturēt. Beidzot tad viņas brālis apcēlis, ka nelaimīgā no krusta zīmes baidās - uzvilcis uz kliņķa krustu. Pieskrējusi gan pie durvim, bet kliņķi vairs pacelt nejaudājusi, kā spruksbiņš mukusi atpakaļ. Tāpat vilkuši arī krustus uz grīdu dejamos brīžos, lai stātos apsēstā diet; bet viņa tomēr tev dejusi lunkani krustiem apkārt, pa krustu starpām izvīdamās un pie tam aizmigtām acim.

Tai brīdī, kad vells nācis šurp meitu mocīt, tad vistas ķurkušas un vienreiz pat no laktas aiz bailēm noskrējušas zemē, sviešus iesviestas otrā istabā.

Apsēstās meitas brālis viens vienīgs varējis kaut cik māsas vellu vēl ievaldīt. Vienreiz brālis vaicājis: "Kas tu tāds esi, manu māsu mocīdams?"

Atbildējis vells ar māsas muti: "Esmu mazs, mazs tārpiņš, nav jau man nezin kāda vara."

"Nu, kam tu manu māsu neliec mierā?"

"Ko tad es viņai atkal daru? Vai viņa ko jūt tagad? Tu redzi, ka trakuma brīžos pilnīgi aizmigusi un arī tagad es tikai runāju - viņa pilnīgi guļ."