9. A. Bertolds Dundagā. LP. VII, I, 862 (14).

Senāk meitām bija paradums saiet kādā kaimiņu pirtī rokas darbu strādāt, pūrus pielocīt, dziesmas dziedāt. Reiz Dižirves ciemā sestdienas vakarā salasījušās divpadsmit pieaugušas meitas un viena pusaudze. Visas trīspadsmit apsēdušās lāvā, ēdušas līdzatnestās ciema maizes un dažādi nievājušās kā jau meitas savdabām.

Pienākusi pusnakts. Te pusaudze ieraudzījusi divpadsmit puišus ienākam. Katram bijis bērna stāvamais sols rokā (stāvamais sols ir pazems galdiņš ar caurumu vidū, kur liek nestaigātāju bērnu, lai mācās stāvēt). Šos solus puiši nolikuši meitām iepretim, paši apsēdušies. Tās divpadsmit dižmeitas puišus nesaredzējušas, bet pusaudze gan redzējusi; vēl to saredzējusi, ka tam puisim, kas viņas māsai iepretim sēdējis, bijusi suņa aste. Tas asti, pa sola caurumu izbāzis, luncinājis apakš sava sēdekļa to kā suns, nolūkodamies uz māsu. Pusaudzei meties bail, tā pačukstējusi māsai, lai iznākot viņai līdz ārā. Gājusi. Ārā jaunā māšele pastāstījusi redzējumu, lūgšus lūgdamās pirtī atpakaļ neiet, lai nākot uz mājām. Bet kamēr tur vēl locījušās - dzird: pirtī citas meitas nejauki bļauj, nežēlīgi brēc. Šīs no tam tā sabijušās, ka tūliņ lobušas prom.

Rītā atraduši pirtī tikai drēbju gabalus un kaulu drumstaliņas. Divpadsmit vilkači bija meitas apēduši. No tā laika meitas ne . gājušas nekad vairs pirtī pūrus darināt, jeb jūkstēties.

Piezīme. Sal. iepriekšējo variantu. P. Š.