10. Teicējs I. Špakovskis Dagdā. Kultūras balss kr.

Vīnam zemnīkam nūmyra sīva un palyka moza meitinite Marta. Tāvs dzeivuoja nasaprecējis un cīši mīļuoja sovu Martu. Mozā Martiņa ar sovu kristīgu dzeivi nesja daudz prīcas sovam tāvam un lobu pīmāru sovom draudziņam. Jai beja vīna draudziņa, Rozalija, kurai Marta vysu stuostīja, kas ar jū nūtyka. Rozalija beja drusku vacuoka par jū, un Martu viqa žāluoja, kai sovu eistū muosiņu. Viņas obas guoja kotru svātdīnu uz svātū misu un leluos svātdinuos guoj.a boltuos drēbēs pi Dīva golda. Pēc lyugšonom juos nūgērbja drēbes uu ryupīgi globuoja sovās skreinītēs, lai nikod jūs nasatraipītu.

Tai guoja laiki. Marta izauga lela. Jau viņai beja ostoņpadsmit godu, bet Rozalijai - divdesmit treis godi. Tymā pašā mīstinā dzeivuoja vīns vacs valns. Valns gērbjās tai kai muižinīks un dzeivuoja ļūti boguoti. Jam beja treispadsmit sīvu, kuras jis ni vīnas namīļuoja, bet tihai spēlēja ar juom. Šis vacais valns, kuru vysi saucja par Mikeli, jau seņ gribēja dabuot šuos divi navainīgas meitiņas, bet tai kai Rozalija.s vacuoki beja ļūti boguoti, jis sadūmuoja lobuok īt pi naboga Martas. Valns pajēmja daudz zalta un sudraba, atnuocja pi zemnīka, paruodīja

jam vysu un teicja: "Nu, vacais, atdūd man sovu Martu par sīvu, vyss itys kruojums tūlaik byus tovs!"

Martas nabeja muojuos un tāvs radzādams taidu boguotību, nūslēdzja leigumu un apsūlīja atdūt jam sovu meitu. Marta ar Rozaliju beja duorzā, kai tāvs jū pasaucja. Marta kai īraudzēja Mikeli kurs skaitīia pi golda naudu, uz reizes vysu saprota tul klusiņam teicja Rozalijai: "Tys ir valns! Bēgsim lobuok prūjom!"

Juos aizbāga. Mikels tū naīvāruoja un tad tāvs pasacēja : "Labi, ej uz sovu sātu, meita byus tova sīva!"

Jis mīrīgi aizguoia. Tāvs gaidīja, gaidīja, un navarādams juas sagaidīt, aizguoja pi Rozalijas. Bet ari tur juos nabeja. Marta ar Rozaliju dzeivuoja tagan mežā. Rozalija staiguoja uz sovu muoju, nesja Martai ēdīnu un arvīn stuostīja, kū dora juos tāvs. Kad Rozalija pastuostīja Martai, ka tāvs atdevja Mikeļam naudu atpakaļ, Marta, dūmuodāma pīrunuot tāvu atmest tū leigumu, atnuocja uz sātu un teicja tāvam: "Labi, tēt, ka tu izdzyni uorā tū poguonu. Tagad es varēšu otkon dzeivuot pi tevis un kolpuot Dīvam."

Tāvs sasadusmuojis suoka sist sovu meitu un vysu sakopuoja ašņūs, īsvīdja ustobā un aizslēdzja, bet pats aizskrēja pi Mikoļa. Marta nūkrita uz ceļim un teicja: "Muns Jēzus, vai tu navari man paleidzēt? Es gribu klausīt tykai tevis!"

Tad Marta izdzierda kaidu bolsu: "Tad, Martiņ, meklej spāku, es tev paleidzēšu!"

Tāvs ar Mikeļi jau beja atskrējuši, Rozalija ari beja atnuokuse jīm pakaļ. Viņa ar osorom izskrēja otkon uorā un suoka klīgt, lai īt vysi glucrbt Martu. Mikels pajēmja Martu un gribēja aiznest. Bet tovu breinumu! Nivīns, ni ari tāvs navarēja paceļt Martas. Sasadusmuoja Mikels, izjēmja nazi un suoka dūrt ar jū Martai. Bet Martai nimoz nasuopēja. Tāvs vysu radzūt, palyka tŗoks un aizskrēja uz mežu. Mikels, nikuo navarādams izdarīt Martai, gribēja jau aizbēgt, bet Marta arvīn lyudzja Dīvu: "Jēzu, muns Jēzu, nadūd aizbēgt šam poguonam!"

Mikels nikai navarēja aizīt. Kad Rozalija atskrēja ar pulka ļaužu, tad Mikeļa tur jau nabeja. Martas vītā sēdēja mozinš bolts putns, kurs atsasāda Rozalijai uz placim un teicja: "Muosiņ, aiznes mani mežā, es sameklēšu sovu tāvu un, varbyut, pīrunuošu viņu nūžāluot por sovim grākim."

Rozalija aiznesja jū uz mežu., bet paša aizguoja uz baznīcu. Putniņš ātri dabuaja sovu tāvu vm suoka jam runuot, lai žāloj par grākim. Tāvs, kaut bzja troks, tūmār saprata putniņu un teicja: ,,0, Dīvs, pīdūd mar!"

Tāvs tai rauduoja un nūžāluoja, ka Dīvs ari viņam vysu pīdevja un pajēmja uz debesim. Bet nu velna atjēmja tū, ka jis vair navarēja staiguot pa pasauli kai cylvāks un dzeivuot ar jīm, bet nūlyka valnam sēdēt tikai eļnē, un pūrā.