11. Teicēja 84 g. vecā Tekla Visocka, Nīcgalē. Kultūras balss kr.

Sen -senējūs laikūs dzeivuoja vīna saime. Suokumā jei beja ļūti boguoti un puortykuši cylvāki. Vīnu reiz sadūmuoja saīmnīks bra.ukt uz pilsātu šuo, tuo niīpierkt. Pībraucja pi vīna krūga un īguoja tymā pasasiļdīt. Krūgā sēdēja treis zemnīki, kuri dzēŗa un spēlēja kartus. Īsavāruši napazeistamu cylvāku, kēta jam aiz rūkas un pīruovuši pi sova golda, suocja spīst jam dzert.. Saimīnīks vēj nikod nabeja dzēris taidu reibigu dzērīņu: kai izdzēra, tai uz reizes apreiba, un kur sēdēja, tur aizmyga. Pa tū laiku juo bidri aplasīja juo vysu montu, kuru vedja uz pilsātu puordūt un juo vysu naudu.

Pasamūda zemnīks tik reitā, kad beja jau izlākuse saule. Zemnīks uz reizes vēļ nasaprota, kur jis atsarūn, un tik pēdīgi izskrējis uorā sajuta, ka jau slykti ir nūticis ar jū. Skotuos, kur juo zirdziņš -- nav. Veras, ka uz juo kuojom izmaukti pavysam sveši sapleisuši zuoboki bez papīžu. Rauga kārmaalā - ari tukša. Kū zemnīkam darīt? "Īšu lobuok uz muojom un vysu izstuo- stīšu, kas ar mani nutyka," dūmuoja. zemnīks.

Guoia, guoja un atguoja u.z sovu muoju jau vāla naktī. Pī guoja pi durovom, tai nadrūši pīsyta, lai attaisa durovas. Sīva, izdzierduse, attaisa durovas un vaicoj: "Kū loba atvedi nu pilsātas? Varbyut, paleidzēt īnest nūpierktuos lītas?"

"Navajag!" dusmīgi atbildēja zemnīks.

Bārni, izdzierduši tāva bolsu, cyts cytu caldams soka: "Celīs Juonīt, Annīt, Pīterit, tāvs jau atbraucja nu pilsātas, atvedja peirāgu."

Bārni pīsacēļa atskrēja ap tāvu un suocja prasīt peirāgu. ,.Bārni, jyusu peirāgus apēdja ļauni cylvāki un es jyusim naatvežu nikuo!" soka tāvs. Bārni itū izdzierduši, pakasīja vīns golvu, ūtrs vādaru un šņukstēdami aizguoja gulēt. Zemnīks izstuostīja vysu taisnību sovai sīvai. Sīva sasadusmuoja un suocja lomuot ar vys vysaidim vuordim un golā soka: "Jo tu jau palyki bez jāgas, tad vari īt pa vysim valnim." '

Veirs pavaicuoja: "Kas tad ar tevi dzeivuos un audzēs mozūs bārnus?"

"Es lobuok dzeivuošu ar valnu. nakai ar tevi taidu najāgu."

"Labi!"- atbiļdēja zemnīks un, pajēmis capuri, izguoja uorā. Kad pēc laicina grīzjās atpakaļ, tad jau īraudzēja ustobā kū sovaiduoku: bārnu drēbes, zuoboki, kūrpes svaidējuos par greidu.

Zemnīks, nikuo nadūmuodams, salasīja un nūlyka lītas sovā vītā. Reitā otkon tys pats. Zemnīks nikuo nasacīja tik sevī padūmuoja: "Varbyut, ka te ir jau atguujis vallis, kuru sīva pasaucja?"

Puorīt laicīnš. Arī sīva jau suoc golvu kasīt par tū, kas nūteik ustobā. Bet veirs ni vuorda nasoka.

Kaidu reizi zemnīks pīnesja ustobas koktā buļvu un runkuļu. Atgoja nakts un zeibas vīn īt pa ustobu. Reitā cēļās un redz: vvsi buļvi un runkuļi izsvaidīti pa ustobu. Zemnīkam nav kuo darīt. Nūīt jis uz vīnu vītu, pastuosta sovu nalaimi, nūīt uz ūtru, bet kai navar, tai navar nikuo darīt. Golā kaids cylvāks pastuosta, ka vajaga aizīt uz krīvu popu, tys varūt šimā lītā izpaleidzēt. Zemnīks aizīt, prosa un lyudzas, lai gluob jū nu nalaimes. Pops soka : "Labi, es aizbraukšu."

Pops atbraaucja un suoka svētīt vysu ustobu. Kai tik pīguoja pi cepļa un svētīdams runuoja: "valns, ej uorā!" te nazkas suoka svīst ar vysu, kas tik beja ustobā, uz tū pusi, kur stuovēja pops. Pops nūsabeidās tm aizskrēja prūjom.

Pēc popa puorsvētēšonas valns palyka vēl nyknuoks. Kai tik īt zemnīks vai juo sīva, tai svīž jīm ar buļvu sauju. Tik mozū bārnu naaiztyka. Zemnīks aizīt uz lutaru muocītuoju, lai tys atbrauc un puosvētej juo muoju. Muocītuojs atbraucja un vēl napīguoja pi durovom, kai nazkas īsvīdja ar nazkū taidu lelu, ka baiļa beja īt ustobā. Tik nazkaidu lyugšonu nūskaitīja un muocītuojs aizbraucia uz muoiom.

Kū zemnīkam darīt? Golā nazkas pamuocīja, ka vajagūt aizbraut pēc katoļu baznīckunga. Zemnīks, ilgi nadūmuodams, aiz- jyudzja zyrgu un aizbraucja pēc baznīckunga.

Lai gon baist beja stuostīt par taidom lītom un, varbyut ka nabyutu stuostījis, jo baznīckumgs pats nabyutu suocis prasīt, kas pi juo ass par breinumu. Tad zemnīks ar osorom acīs suocja stuostīt par sovu nalaimi, kai īsasuocja un ka nikas navars izdzeit. Baznīckungs soka: ,;Ei uz muojom, pajem sovu sīvu, tad atej uz mani!"

Tai zemmīks padarīja. Kad atguoja obi uz bacnīckungu, baznīckvngs soka: "Ejt tagad uz baznīcu un lyudzīt Dīvu leidz tam laikam, koleidz es aizīšu.

Zemnīks ar sovu sīvu suoka nu vysas sirds lyugt Dīvu, lai Dīvs gluob jūs nu nalaimes. Par laiciņu atīt baznīckungs. Zemnīks ar sovu sīvu jēmja izsyudzēja vysus grākus, tad baznīckungs puorsvētīia jūs un soka: "Ejīt bārni, un pīminīt tū, ka nikad valna navajag pīminēt! Lai Dīvs jyusus svētej un ejīt laimīgi uz muo- jom!"

Atīt uz muojom. Bārni jau par lelu gobolu aizskrēja prīškā un izstuostīja, ka valns jau izbēdzis --- zeme vīn nūreibējuse. Tai zemnīks tagad dzeivoj laimīgs. Kai tīk sīva suoc buortīs, tai zemnīks soka: "Pīmini, kas beja!"

Tai uz reizes sīva palīk loba un nikod vairs nasabar.