12. Teicēja 84 g. veca Tekla Visocka, Nīcgalē. Kultūras balss kr.

Natuoļi kanda lela pūra molā stuovēja moza vaca uzstobiņa, kurā dzeivuoja bēdīga saime: tāvs, muote, dāls un meita. Nazcik ilgi padzeivuoja tāvs un nūmyra. Palyka tik treis cylvāki; jī dzeivuoja kaut nabadzīgi, bet laimīgi. Kaidu reizi dāls sadūmuoja īt uz piļsātu, knra beja dīzgon tuoli, nūpierkt sev zuobokus. Dāls guoja, guoja un īguoja tik lelā mežā, ka navarēja ni gola, nī molas redzēt. Tymā mežā dālam vajadzēja gulēt, tuodēļ ka beja tymsa nakts un vairs jis nazynuoja, kur un uz kuru molu byus īt. Paguoja mozu gabaliņu nu ce]a, palyka egles zoru zam golvas un lykās gulēt. Jis beja ļūti nūvuordzis nu lelas īšonas, pagulēja nazcik laiciņa, paplētja acis un īraudzīja, ka caur meža molu speid moza gaismiņa. Jis dūmuoja, ka jau dreiži byus dīna, pīsacēļa un laidjās īt.

Īt, īt un redz, ka mežā speid guntiņa. Jis dūmuoja: "Es, var- byut, jau byušu pīguojis kaidu ustobu, kuŗā varēs pavaicuot, vai tuoli pilsāta." līt ustobā un redz, ka ni vīna cylkāka nav, tik guns vīn īdagta skolā. Ustoba beja sylta un jis padūmuoja: "Sasasildīšu, tad suokšu īt tuoļuok. Napuorguoja gars laiks, kai jis dzierd, ka nazkas brīsmīgi klīdz un rauduodams prosa: "Mīļi draudziņi, jemīt vysu munu montu, tik palaidīt mani dzeivu!"

"Byus slykti, kad es te palikšu, lobuok bēgšu prūjom," padūmuoja dāls. Tik salasīja sovas kules un skrīt par durovom, kai redz, ka raun nazkaidu cylvāku un pakal jam kaidu divpadsmit slapkovu. Dāls nūsabeida un pakrita uz zemes. Te jū un tū cylvāku sajēmja un īlyha kambarītī. Na par garu 1aiku izdzierda, ka nazkas atīt un atverīs durovas, padevja myusim lelu, lelu skalini ar nazkū pīlyktu. Skaliņš beja pīlykts daudz, daudz visaidu dzērīnu un ēdīnu. Jī suoka runuot: "Kaida laime, ka myusus baroj vēl ar lobuokim ēdīnim, kai kungus!" Puorīt vīna dīna, puorīt ūtra un jī gaida ar kū beigsīs šei lobuo baruošona.

Slapkovas apēdja vysu šuo cylvāka zyrgu, gūvis un vysu, kū jis vedja nu muojom uz pilsātu puordūšonai.

Pīktā dīnā atīt ar brīsmīgim nažim treis cylvāki jūs kautu. Pyrmuok nūkova ūtrū sādātuoju, bet dālu pametja ūtrai dīnai. Slapkovas aizīdami, durovas aizmiersa aizslēgt. Kai tik jī īguoja ustobā un lyka pūdā vuarēt gaļu, dāls laidjās bēgt. Bāga, bāga un napamanēja, kai jau atsaroda sovā molā un jau natuoļi no sovom muojom. Slapkovas reitā īt jau kautu ūtrū cylvāku, īīt pi durovom un redz, ka durovas atstuotas vaļā un nikuo nav ustobiņā. Suoka meklēt, bet par velti, jau cylvāks lelā gobolā.

Atguoia dāls uz muojom un redz, ka muate palykuse pavysam slima nu vysaidom bādom un nalaimem. Muote stuosta, ka nazkas asūt myusu muojā, vai tik naasūt valna, kurs sēd uz cepĪa un vysaidus jūkus taiss.. Muote stuosta, ka jej raudzējuse līt ar korstu yudeni, bet valna vītā apšmucynuojuse meitu, kura sēdējuse gultā. Tad valns otkon suocis svīst nu cepļa vysu molku: cik šuos pīnasūt par dīnu, tik jis par vīnu šaltiņu nūsvīž nu cepļa. Muote izstuostīja vvsas sovas nalaimes un dāls sovas. Tad dāls suoka puorsalīcynuot, vai ir taisnība, kū stuosta muote. Dāls pīguoja pi cepļa un gribēja pajemt pagali molkas un otkon izsvīst uz cepa. Kai tik pīguoja tyvuok, nazkas svīdja ar palnu sauja acīs. Dāls tik aizaklīdzja un ar vīnu lēcīni atlēcja nu cepļa.

Atguoja vokors. Vysi ēdja vakariņas un paāduši atstuoja ēdīni uz golda. Naktī nazkas suoka bryukšinuot un ēst, ka šlakst vīn. Reitā dāls prosa nu muotes: "Nu kura laika jis atguoja rz myusu ustobiņu dzeivuot?"

Muote suoka stuostīt, ka jei kaidu reizi sasadusmuojuse uz sovas meitas un buordamuos pasacējusi: "Lobuok dzeivuotu ar valnu, nakai ar tevi!" "Tymā breidī atsadarija durovas un nazkas īguoja ustobā, bet mes nivīna naredzējām, kas īguoja, varbyut, ka jis īguoja. Tagad vysu laiku nikai navarējom juo izdzeit uorā," pastuostīja muote. Te saslyma muote un nūmira. Kai tik muote nūmyra, atsadarēja ustobas durovas un nazkas, ka zeme vīn nūreibēja, kai izskrēja uorā. Nu tuo laika vysi apkuortēji ļauds baiduos pīminēt valnu, dzierdādami taidu nalaimi, kaidu vajadzēja pīdzeivuot bēdīgim saimnīkim. Meitu tymā pat zīmā pēc muotes nuoves veirs izvedja, dāls pajēnma sev sīvu un dzeivuoja laimīgi.