1. Fr. Kalniņš, Liepupes draudzes Perniģeles pag., Brīvzemnieka kr. LP, VII, I, 61 (l).

Vecvecos laikos noticis šāds ermots atgadījums.

Divi leišu jaunekļi jājuši latviešu sievas precēties; bet pa nakti jādami, noklīduši no ceļa un nonākuši pie skaistas pils. Tā tūliņ zirgus piesējuši pie kūts un gājuši iekšā sulaiņiem ceļa paprasīt. Bet sulaiņi atteikuši, šodien būšot kunga kāzas, tādēļ nemaz neesot vaļas ceļu rādīt. Tai ejot pie kunga paša! Labi' jaunekļi iegājuši. Kungs sēdējis pie galda un rakstījis. Par spalvu tam bijis lemesis, mieta galā uzsists, un galdam līdzās stāvējusi darvas muca, tur savu lemeša spalvu arvienu iemērcis un tad rakstījis uz lielu; neģērētu ādu. Pats kungs &127;tīri melns; tāpat arī visas istabas un istabas lietas bijušas melnas. To redzēdami, abi jaunekļi sabijušies un patlaban gribējuši tur ko runāt, te ieskrējuši trīs sulaiņi, pilnā kaklā ziņodami: "Brūte un kāzinieki nāk!" , brūte un kāzinieki nāk.

Kungs tūliņ uzlēcis no krēsla un steidzies ārā, jaunekļi tam pakaļ. Bet, vai tu traks! ārā nu bijis tāds biezums, tikdaudz kāzinieku un tāds troksnis kā pašā ellē; abus jaunekļus gribējuši vai pat nospiest aiz neērtības un viens no jaunekļiem tad neviļus iesaucies: "Ak Jēzus!"

Tiklīdz to vārdu izteicis, viss pazudis: pils un kāznieku vietā koki vien gadījušies; ari jaunekļiem zirgi bijuši piesieti pie kokiem, nevis vairs pie kūts. Un trīs dienas, trīs naktis abi sajājuši, kamēr no kokiem iztikuši ārā, tik aplam liels mežs no kāziniekiem bijis gadījies. Un kad nu no meža iztikuši, sākuši apskatīties, kur abi īsti atronas? Prūšos atradušies; pavisam uz otru pusi nomaldījušies.