8. Raiska Jaun-Brenguļu pag. LP, V, 9, 37.

Reiz vīrs naktī apmaldījies mežā. Braukājis uz vienu pusi, otru - beidzot ieraudzījis meža vidū mājas. Iegājis iekšā: lai parādot ceļu - esot nomaldījies.

Bet māju meitas atbildējušas : "Vai mums tagad vaļas ceļu

rādīt? Jāpošas uz kāzām: drīzi tavs saimnieks pārvedīs brūti." "Mans saimnieks brūti?

Kas tad tie par jokiem?" vīrs brīnījies.

"Nebrīnies nemaz, gan pats savām acim redzēsi."

Labi, vīrs gaidījis. Te pēc kāda stundas laika dzird: kāzinieki aptura pie durvim. Vīrs grib ārā iet skatīties, bet citi nelaiž, lai pagaidot, tūlin nākšot iekšā, gan jau tad redzēšot. Ne cik ilgi -nāk arī kāzinieki, ka dimd vien, istabā, bet pavisam ermoti: brūtei viens vīrietis bij apņēmis dvieli ap kaklu un vilcis šļūteniski gar zemi, otrs atkal ar kruķi brūti bīdījis pie kājām. Tā visi sagājuši dibins istabā un sākuši mieloties; vīru arī aicinājuši pie galda. Ēdieni bijuši brīnum labi un vīrs ēzdams vēl iebāzis dažus kumosus kabatā, sievai ko pārnest ciema maizei. Ēduši, ēduši --te iedziedājies gailis un acumirklī viss nozudis. Vīrs atradies meža malā pie zirga itin pazīstamā vietā. Jau gribējis ratos sēsties ,un mājā braukt, te nezin kā pacēlis acis - ierauga: turpat eglē viņa saimnieks dvielī pakāries. Pārbraucis mājā stāstījis sievai, ko pieredzējis un devis pārnesto ciema maizi, bet tā nebijusi maize, egļu mizas bijušas.