9. J. Rubenis Ērgļos.

Reiz divi jājēji jājuši pa ceļu, bet pavisam negaidot, apmaldījušies. Viņi piejājuši pie vienas svešas muižas, piesējuši tur zirgus Pie klēts un gājuši pilī ceļu prasīt. Pirmo satikuši istabas meitu, kurai tad nu prasījuši, lai parādot ceļu. Istabas meita atbild: "Man nav vaļas. Drīz vedīs brūti un man jāpucējas. Ejat labāk pie sulaiņa!"

Paiet nu pie sulaiņa; kas tāpat ātri ģērbjas un pucējas, un prasa tam. pēc ceļa. Sulainis atbild: "Drīz vedīs brūti, man nav vaļas. Ja gribat, prasat pašam kungam!"

Tā nu viņi iet pie kunga un redz, ka tas pašu laiku raksta ar lemesi uz vērša ādas. Viņi lūdz kungu, vai nevarētu viņiem ceļu parādīt. Kungs atbild v "Man pavisam nav vaļas. Tūlin vedīs brūti un man jāsaraksta Panāksnieki."

Abi jājēji nu iziet laukā un redz, ka tūlin ved brūti, kuŗā pazīst nāburgu mājas saimnieci. Viens vedējs to velk aiz dvieļa un divi ar bomjiem bīda no pakaļas. Bijis vēl liels pulks dažnedažādu pavadoņu: citi ar lopu kājām, citi ar ragiem un visi ar tādām pogām, ka laistījies vien. Vispēdīgi nācis liels pulks āžu un kazu.

Abi jājēji visu noskatījušies un sākuši arī iet baram līdza, lai redzētu, kas ar brūti notiek. Bet pavadoņu biezums šos tā saspiedis, ka pašureiz bijis vai jābeidzas nost. Viens tik ko vairs atguvies izsaukties: ,Ak, Kungs Jēzus Kristus, laid mani vaļā, es vairs nevaru izturēt!"

Pēc šiem vārdiem visi kāzinieki uz reiz nozuduši no acim un arī visa muiža pazudusi. Viņi atradušies turpat tuvu pie savas mājas un viņu zirgi bijuši piesieti pie egles. Mājā pārjājuši, viņi izdzirduši, ka viņu kaimiņu mājas saimniece pirtī dvielī pakārusies.