10. A. 476. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Bilskā.

Viens muzikants nakti gājis no kāzām uz māju. Uz ceļa viņam braukuši pretim sveši kungi, kuri apturējuši zirgus un prasījuši, kurp šis iedams? Muzikants atbildējis, ka viņš nākot no kāzām. Kungi teikuši, lai viņš ejot tiem līdz, jo viņiem arī kāzas būšot un muzikanta vajagot.

Muzikants negribējis iet, jo bijis nokusis un negulējis. Tas vis nekā nelīdzējis, viņš ar vēju raušus ierauts karietē un aizvests uz savādu pili.

Kungi muzikantu ieveduši lielā zālē. Zālē bijusi nāburgu meita un melns svešs kungs. Cita neviena zālē nav bijis, bet gan tādi ragaini un astaini.

Muzikants spēlējis, - ragaiņi un astaiņi dancojuši. Pēc pusnakts kungi muzikantu aizveduši atkal uz to vietu, kur to sastapuši, un palaiduši, lai iet uz māju. Kungi muzikantam iedevuši pilnu tarbu ar sudraba naudu -- tas būšot par spēlēšanu, tā noteikuši.

Muzikants aizgājis. Mājā viņš gribējis naudu pārskaitīt, bet tarbā bijušas tikai apšu lapas. Otrā dienā muzikants dabūjis zināt, ka nāburgos pakārusies jauna meita, tā pati, kuŗu muzikants redzējis zālē ar melno kungu. Nu tik viņš sapratis, ka pagājušā naktī viņš spēlējis velna kāzās. Pakārusies meita bijusi velna brūte.