12. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, I, 114.

Kāds saimnieks, no pilsētas braukdams, apmaldās. Naktī piegadās smalks kungs un solās izvest uz ceļu. Labi. Kungs nu vadā saimnieku krustim šķērsām, kamēr aizved pie svešas pils, sacīdams: "Ceļa tik ātri nevarēju vis uzdabūt; bet par to nekas - iesim iekšā atšauties, kājas stiprināt. Pilī tik novaldies smieties!"

Saimnieks piesien savu kumeļu pie egles un ieiet pilī. Iekšā viss laistās tin spīguļo; ēdienu, dzērienu arī papilnam. Saimnieks labi noēdās un tad iedomājas paskatīties, kas tur dibena istabā tā trokšņo.. Pabāž galvu: pilna istaba dejēju, lēcēju, jo svinot kāzas. Saimnieks arī ieiet pie kāzniekiem. Nu dzīvo smalki; bet kad tev viens smietos. Te uz reizi kāds kāzinieks uzduŗ uz kaula stilbiņu dzēriena kausu un nes brūtei dzert, otrs atkal iemērcē mērciņā pirkstus un nes tādu savādu suliņu, biezputru, brūtei ēst. Saimnieks, tādu ķēmošanos redzēdams, nevar ilgāk no smiekliem novaldīties; viņš pasmejas. Un re, tai pašā acumirklī viss nozūd; tik meža biezums un nakts tumšums. Viņš gaida rītu. Gaismiņai svīstot, tas sāk apskatīties, kur īsti iebraucis. Ak tavus brīnumus: zirgs piesiets pie vībotnes un pats lielā gravā, miklā lāmā. Tik vakarā nabadziņš izkuļas no meža un sasniedz māju. Mājā tas tikko vēl spēj zirgu atjūgt un ratus piedarbā ievilkt. Bet ar to vēl nepietika. Līdz ko labi ratu ilksis uz klani nosviedis, te saimnieks paceļ acis un ierauga vakarējo brūti pie dziedra pakārtu. Viņš bailēs skrien uz istabu citiem teikt. Atnāk citi: pakārtā nozudusi.