14. V. Zacharska no A. Rečas Silonu pag.

Dzeivuoja divi bruoļi vīnā cīmā. Jaunuokais bruoļs izzamuacēja labi spēlēt uz harmonikas un aizbrauca uz pilsātu spēlēt pi boguotim jaudim kuozuos un vokorūs. Jis palyka ļūti boguots, bet ūtrs bruoļs dzeivuoja cīmā, apsaprecēja un ļūti slykti dzeivuoja ar sovu sīvu.

Vīnu reizi vocuokais bruoļs sazalamuoja ar sīvu, ka sīva, koleidz veirs gulēja, sadūmuoja īt pasakuort. Jei pajēmja viervi, aizguoja uz kulu, un pazakuura.

Nu reita veirs suoka jū meklēt - veras: kulā nav juos, tikai karuojas vierve. Jis suoka dūmuot; kur juo sīva prapuola, te skotas: stuov valns un soka: "Tova sīva tagad dreiži byus muna. Ja gribi jū redzēt, ei pilsāta, tur byus myusu kuozas, un tovs jaunuokais bruoļs spēlēs uz harmonikas."

Tū pasacēdams, valns pazuda. Vacuokais bruoļs ari sasataisēja un aizguoja pilsātā. jaunuokais bruoļs jau beja uzaicināts spēlēt uz valna kuozom, bet jis nazynuoja, kaidi byus jaunači. Suoka jis spēlēt - veras: īt šmuka jaunava skaistuos drēbēs apvylkusīs vysa ar zalti speid vīn. Bryutgans malnuos drēbēs, un navar pazeit, ka tys ira valns. Īraudzēja tu vacuokais bruoļs, ka ta jaunava juo sīva, jis kai svīda lelu akmeni, tai taišņi jaunuokuo bruoļa harmonikā un sasyta jū smolkom drupatom. Jauouokais bruoļs sazadusmuoja un uūsyta vacuokū broļi. Uzreiz veras: visi vīsi ir valni un bryutguons ar lelu asti stuov, smejas un soka: "Nu labi, tagad ari tu dzeivuosi pi manis un byusi vysleluokais valna muzykants."

Tū pašu laiku jaunuokais bruoļs palyka un dzeivoj pi valna par muzikantu, bet vacuokuo bruoļa sīva palyka par valna sīvu un obeji valda tū pasauli.