16. F. Pinne Stūreniekos. Zin. Kom. kr. LP, VII, I, 018 (7).

Viens saimnieks nakts laikā braucis uz Vec-Auci. Ceļā to satikuši divi vīri, ar muzikas daikiem rokās, un lūguši, lai viņš viņus pavedat līdz tai un tai muižai, kur saimniekam bijis jābrauc gaŗām; tur tai muižā esot dzīres un viņiem tur jāejot spēlēt.

Labi. Salīguši par rubli vedamās naudas un nu braukuši Nobraukuši tur, saimnieks manījis, ka patiešām dzīŗe : pilni logi mirdzējuši ar ugunim un runājuši un dejuši lai. Abi spēlmaņi tad likuši saimniekam pagalmā iebraukt un istabā ienākt, tur būšot līgto rubli samaksāt. Iegājis istabā - ak tavu brīnumu! Kas tā nu par istabu - tā jau kungu istaba, tik izgreznota, izpuškota. Kungi, kungu sievas, kungu meitas ēduši, dzēruši to labāko, diedami un priecādamies. Nu samaksājuši saimnieka m to rubli un devuši dzert, bet uzkožamiem pasnieguši desu. Šis nodzēries labu malku, ātri vien apreibis; bet spēlmaņi tagad ierunājuši tam, lai paliekat nakti cauri pie viņiem, esot apkopuši viņa zirgu ari, āboliņu iedevuši. Palicis, dzēris vēl kādu malku, uzkozdams pasniegto desu. Bet kā tad nodzēries, tūlin apreibis pavisam un sācis miegoties. Nu iebāzis atlikušo desas gabalu kabatā un laidies miegā.

Vēlāk atmodies - kas tas? Viss tumšs - nemaz nezin, kur atrodoties, kur ne. Grābstījies, grābstījies kādu laiku - citu neko neatradis, ka tikai čužas un grīdu no apaļiem bomjiem. Beidzot: šķīlis uguni, ieraudzījis, ka atrodoties rijas augšā, bet nemaz nezinājis kā tur uzticis. - To gan atminējis, ka vedis divi muzikantus, ka ēdis, dzēris, bet kad rijas augšā būtu līdis - ne prātā. Nu kāpis zemē un dauzījis pie durvim stipri jo stipri, lai laiž ārā.

Vagārs sadzirdējis klauvējamies, nācis laist ārā un vaicājis, kā šis ieticis rijā? Izstāstījis savu ķezu galu no gala, ka esot tos vedis, rubli nopelnījis, desu ēdis, dzīŗojis - itin visu. Vagārs tad vaicājis, vai nevarot parādīt to rubli? Kālab ne -- Vilcis ārā no kabatas gan rubli, gan atlikušo desas galu. Izvilcis -- tas rublis bijis kā katra nauda, bet tas desas gabals bijis čūskas gabals. Brīnījies kā varējis tik lepnās dzīŗēs čūskas saēsties; bet vagārs apgalvojis, ka te nevienas dzīŗes nebijušas.

Priekš gadiem šai rijā viens esot nokāries un tādēļ te bieži vien spokojoties - tās tās dzīŗes esot. Nu meklējis savu zirgu un atradis pie spaļu čupas piesietu. Tas tas āboliņš, ko zirgiem devuši -- spali.