17. Dandenis Gatartā. LP, V, 137, 46, 18.

Reiz kādā muižā nomiris kungs - viņa brālis jau agrāk bijis miris. Bet šis kungs dzīvojot bijis briesmīgs, un tādēļ izrunāja, ka kapa miera nedabūšot.

Kādas nedēļas pēc kunga bērēm, vecs vīriņš ap pusnakti gājis gar kapiem un dzirdējis, ka viens brauc pakaļ. Paskatījies atpakaļ: turpat lepns kungs apturējis divi melnos, karītē jūgtus, un nu uzsaucis: "Vīrs, kur iedams.?"

Tur un tur!"

"Sēdi klāt! līdz ceļa jūtim tevi pavedīšu."

Piesēdies ari un nu braukuši, ka dimd vien. Beidzot kungs vaicājis :

"Vai tev nav uguns lietas klāt?" "Nav šoreiz, cienīgs kungs!"

Un līdz to izteicis, kungs sācis degt (bārda, mati) zilās ugunīs un smirdējis kā pats velns. Vīrs domājis: "Kaut tiktu no karītes laukā - tu jau labais neesi vis."

Par laimi drīzi nokļuvuši ceļa jūtīs. Vīrs izlēcis stāvus karītē un teicis: "Te man jāizkāpj!"

Kungs apturējis zirgus un izlaidis gan šo sveiku no karītes. Vīrs noņēmis cepuri, patencinādams par pavedumu; bet kungs dusmīgi uzsaucis: "Ko tu man te tencini? Vai nezini, ka tiem diviem tur ratu priekšā jātencina?"

Vīrs aizgājis zirgiem pie galvām, noņēmis cepuri un tencinājis tiem; bet tos brīnumus, ko nu ieraudzījis: Divi melnie ne- bijuši vis zirgi - bijuši nomirušais kungs ar savu brāli.

Tas nu tas. Tie otrā rīta padzird, ka turpat kaimiņu mājās viens ap pašu pusnakti nokāries. Are - nu sapratuši: tad tamdēļ velnam bijis ap to laiku jābrauc, lai to dvēseli aizvestu ellē.