20. Krēsliņu Jānis Malienā. "Latv. Teikas" II, 10.

Kādā tumšā rudens naktī Viņu Reiju Sims no Sila kroga nāca mājā. Tūjas gāršai cauri izgājis, 'apsēdās lielceļa malā atpūsties. Te piepēži viņš redz ratus šurp braucot. Priekšā divi sirmi zirgi, iekšā sēd kungs, melnās drēbēs ģērbies. Simu ieraudzījis, viņš prasa:

"Ei, draugs! Kam ļaužu? No kurienes? Uz kurieni.'" "V. ļaužu no Sila kroga uz māju," Sims atbild.

"Tas ir labi, es arī uz to pusi braucu, gribu Ķemerī vērsi pirkt. Sēdies iekšā, būs īsāks ceļš!"

Sims iesēdās un nu laiž, ka tik put vien. Braucot kungs dod Simam cigāru. Sims lūdz uguns. "Še būs uguns!" kungs saka, ar pirkstu sev par zobiem raudams, un aizdedzina Simam cigāru. Sims pīpē. Kungs uz zirgiem rādīdams prasa:

"Vai pazīsti šos putnus?"

"Kā nu ne, cienīgs lielskungs, tie jau zirgi!"

"Zirgi gan, bet veries, kādi zirgi!" to sacījis kungs sita ar pātagu zirgiem par galvām.

Zirgi atgrieza galvas un Sims ar bailēm redz, ka tiem nav vis zirgu; bet cilvēku galvas.

"Nu, vai nu pazīsti viņus?" kungs prasa smiedamies. "Redzi, tie ir jūsu agrākie kungi, kas jūs tik daudz mocīja. Nu viņiem par sodu jāpaliek zirgu kārtā. Bet, draudziņ, nu būs laiks šķirties. Ej vien uz māju, man te jāpietur."

Sims pateicas kungam par pavešanu un soļo priecīgi uz māju kunga cigāru pīpēdams.

Mājā pārgājis viņš stāsta citiem ļaudim, ko redzējis. Neviens negrib ticēt.

Ko, jūs man neticat? Še vēl cigārs, ko kungs man dāvāja." Bet nu ar bailēm ierauga. ka nav vis cigārs, bet apgrauzts mirona kauliņš. '

Otrā rītā kazāks atnes ziņu, ka pagājušā naktī cienīgs tēvs pakāries. Nu tik Sims noprot, kāds vēršu kupcis kungs bijis, proti, pats nelabais.