21. J. Rubenis Ērgļos.

Vienu vakaru no Drustiem uz Dzērbenes mācītāja muižu gājis kazaks. Pusceļā viņu panākuši braukšus divi kungi ar divi melni zirgi. Šie kungi nu prasījuši kazakam, kur viņš iešot? Kazaks atbildējis, ka nesot pasta tašu uz mācītāja muižu. Kungi sacījuši, ka viņi varot to kādu gabalu pavest, lai tik sēstoties iekšā. Kazaks arī iekāpis vāģos un nu braukusi uz priekšu. Kungi prasījuši tālāku, vai šis pīpējot arī? Kazaks atbildējis, ka pīpējot gan, un paņēmis savu pīpi rokā. Tad atkal prasījuši, kāpēc neliekot uguns virsū? Kazaks atbildējis, ka uguns neesot. Viens kungs nu rāvis kazakam gar lūpām, ka uguns vien jukusi, un nu vecītis varējis uzpīpēt. Par to nu viņš ļoti sabijies. Tā viņi braukuši tālāku, kamēr tuvu pie Dzērbenes nācis viens mežaceļš, tur kungi apturējuši zirgus un teikuši, ka šiem nu esot jābrauc pa šito ceļu. Vecītis nokāpis no vāģiem un pateicies kungiem par pavedumu. Kungi atkal kazakam par brīnumu, rādīdami uz zirgiem, sacījuši lai pateicoties tur tiem kungiem, kas šos vilkuši.

Vecais kazaks par savādo braukumu it kā pārbijies, steidzies ātri uz mācītāja muižu un tūlin izstāstījis meitai, kas šim ceļā gadījies. Meita iegājusi pie mācītāja un izstāstījusi visu kazaka notikumu. Tad pats mācītājs vēl iznācis pie kazaka un atkal visu izprasījis. Mācītājs nu tūlin licis kučēram jūgt zirgu uz steigšus vien braukt uz to pusi, kur aizbraukuši tie divi kungi. Ceļš nonācis pie vienas mājas, mācītājs iegājis iekšā un prasījis pēc saimnieka. Meitieši atbildējuši, ka saimnieks nupat kā te bijis, laikam esot izgājis zirgu baŗot. Mācītājs sacījis, lai meklējot saimnieku tūlin rokā. Meitieši nu arī iet lūkot un redz, ka vēja lukturis staļļa priekšā zemē, bet saimnieka stallī nav un uz saukumu arī neatbild. Kāpj uz staļļa augšas un redz: saimnieks pakāries.