1. J. Sproģis Koknesē, Brīvzemnieka "Sborņik", 96 LP, VII, I, 150.

Reiz nokrēslā izgājis zaldāts no vienām mājām. Bija jau brangi vēlu un sāka aptumst. Gāja, gāja - apmaldījās un uzkūlās uz kapiem. Viņš apčamdīja ar roku, miroņa krusts gadījies priekšā. Un nu pamana: turpat vienā stūrī izlec tāds kā sesks, smiltis vien pašķīst; pēc tam atveŗas viens kaps, no kapa iznāk mironis un dodas projām. Ko lai nu zaldāts citu dara? Tiklīdz mironis aizskrējis, viņš liekas kapā iekšā un ieguļas zārkā. Nu guļ un gaida, vai pārnāks drīzumā mironis jeb ne? Un tas nebija divi minūtu laikā, mironis klāt, iesaukdamies: "Ače, kas tad te manā zārkā? Fi ārā!'`

Bet zaldāts atbild: "Neiešu; nē! Papriekšu izsaki man, kur tu laba biji "

Mironis nesaka. Kā nesaka, šis no zārka ārā neiet. Mironis redz: drīzi gaiļiem jādzied; neko darīt, sāks teikt: "Biju te netālu kāzās."

"Ko tu kāzās darīji?" zaldāts vaicā.

"Es - kā teikts - jaunajam pārim, brūtgānam un brūtei galvas apgriezu riņķī."

,,Nu, kā tad viņi atkal izdziedināmi?`'

"Jāņem tas palags, uz kuŗa jaunais pāris pirmo nakti gulējis, jāiznes laukā, jāsadedzina un pelni jādod brūtei un brūtgānam iedzert, būs veseli kā bijuši."

Nu zaldāts izkāpa no kapa. Un kā bija izkāpis, mironis tūdaļ likās zārkā, nozibēja vien, it kā sesks būtu lēcis - kas nebūt smiltis tikai pašķīda un vairāk nekā. Kaps bijis, kaps palika ne manīt. Bet zaldāts bija gudrenieks diezgan, viņš izvilka no plintes lādējamo koku un iedūra pie kapa. Vēlāku - kas zin kaps vajadzīgs un tad var taču pateikt, kuŗš tas bijis.

Otrā rītā zaldāts poš uz tām mājām, kur kāzas svinētas. Aiziet - redz: visi kāzinieki gaužam skumīgi. Zaldāts vaicā: "Kā jūs pa kāzām tādi noskumuši?"

"Ja," viņi saka, "kā mums neskumt un nebēdāties? Mums liela nelaime notika. Pašā kāzu vakarā jaunajam pārim, brūtei ar brūtgānu, galvas apgriezās riņķī."

"Nu, nekas!" zaldāts saka, "ko dosit man, es tos izdziedināšu?"

"Ai!" šie atsaka, "mēs lieliski atmaksāsim, palīdzi tikai!" .,Labi, tad ņemiet to palagu,

uz kuŗa jaunie ļaudis pirmo nakti gulēja, iznesiet laukā, sadedziniet, pagatavojiet no palaga pelniem

dzērienu, dodiet brūtei un brūtgānam iedzert, būs veseli."

Labi! tā darīja, kā zaldāts pieteica, un jaunais pāris bija vesels kā bijis. Bet kā nu palika ar atmaksu zaldātam? Tur nekas neizjuka.. Viņam atteica: "Kad varēji jauno pāri izdziedināt, tik derīgas zāles sagudrot, tad laikam pats biji uzsūtījis slimību, pats galvas riņķī apgriezis."

Un pat cietumā zaldātu iemeta, tiesāja vēl. Tiesas priekšā tam vaicāja: "Kas tāds esi un par ko tu esi tiesājams?"

Zaldāts ņēmās izstāstīt galu no gala: "Tā un tā kapos notika -- tur vēl manas plintes lādējamais koks; es to iedūru uz tā kapa, kur tas mironis dus, kas apkārt staigāja."

Tad tiesa sacīja: "Ja taisnību būsi runājis, tad tur viss tā atradīsies, kā esi teicis."

Tiesa taisītiem soļiem aizgāja uz kapsētu - ja, patiesi: uz viena kapa ir gan iedurts lādējamais koks. Zaldāts parādīja tas esot! Bet tiesneši lika kapu atrakt. Atraka - redz: mironis gul kā dzīvs: ne trūdējis, nekā, it kā vakar aizvakar būtu glabāts. Nu tiesneši tūlin pavēlēja mironim galvu nocirst, kāju starpa ielikt, un sirdij mietu izdurt cauri. No tā laika mironis vairs neblandījies. Bet zaldātu palaida.

Piezīme 1. Gulbenē teikts, ka zārkā gulētājs nogriezis no miroņa palaga 4 stūrus sadedzinājis tos, sajaucis pelnus ar ūdeni un devis brūtei un brūtgānam dzert, tad tie atdzīvinājušies. L. P.

Piezīme 2. Anti Ārne ir šādu stāstu ievietojis starp teikām, kas tomēr nav gluži pareizi, jo arī pasakās bieži vien sastopam šādu motivu. Sal. III, 18, 13 un IV, 4, 6, . P. Š.