4. J. Zukovskis no 67 g. vecas J. Žustienes Blīdenē. Jkr.. II, 14 (21). LP, VII, I, 152 (3).

Vienās mājās bija kāzas, un tā tur ari atbrauca viens vecs podnieks un lūdza nakts māju. Bet kāzu turētāji nau viņam rūmes de(v)uši, teikdami, ka viņiem nau rūmes tai mājā, viņi de(v)uši tam vecītim vakariņas un teikuši, lai viņš brauc projā. Un podnieks aizbraucis no tā kāzu nama prom. Tumsība viņam uzgai(j)se. Un tā viņš uzbraucis vienu kalniņu un domā(j)s, ka tur ir celmi. Bet tie ir bi(j)ši krusti, un kalniņš kapi. Tā i viņs nojūdzis savu ķēvīti un apgulies pie viena krustiņa. Un tā viņš i gulei(j)s stundas vēr(e)t. Tā atnācis viens a baltu pal'gu aptinies cilvēks un teicis uz podnieka: "Celies augšā, man te jāgul ira!"

Vecītis prasī(j)s: "Ku tu biji, un kas tu tāds esi?"

Bet baltais cilvēks to neteicis ne par ko. Tā viņi stridē(j)šies stundas vēr(e)t, un vecītis nau atkāpies no tās guļas vietas. Nu mirons (baltais vīrs) teicis: viņš i bi(j)s kāzās. Vecitis prasī(j)s, ko viņš tur darī(j)s. Šis teicis: "Es to jauno pāri nomir(e)dināju."

Nu viņš i prasī(j)s, tas vecītis: "Kā viņus var atdzīvināt?" "Apakš klēts, ku viņi guļ, tur ira divi stieeļi un apakš tiem stieģeļiem divi apšu lapas vienu 1apu rīvē vienam, otru otram pie deguna; tā viņi paliks dzīvi. Laid nu mani iekšā!" teicis vecītim.

Bet vecītis atteicis: "Es tevi nelaidīšu, kamēr tu man jausi no sava pal’ga vienu stūri nogriezt."

Tas mironis teicis, lai viņš griež arī to stūri, un lai laiž viņu iekšā tai kapā. LTn tā nu viņš i to pal’ga stūri nogriezis, un tā mironis priekš acim pazudis.

Vecītis nu gaismiņā uzcēlios, savu ķēvīti iejūdzis un to vietu labi apzīmei(j)s, braucis uz kāzām. Nobraucis uz kāzām -- visi kāzinieki noskumuši. Viņi teikuši, ka jaunais pāris - brūte ar brūtgānu --- nomiruši. Vecītis teicis: "Es jums teikšu zāles. Apakš klēts, ku viņi guļ, tur i divi stieģeļi, apakš stieģeļiem divi apšu lapas, ņemat un rīvējat katram vienu lapu pie deguga, ta viņi paliks dzīvi!"

Tā kāzinieki ņēmuši tās lapas un rīvei(j)ši katram pie deguna vienu lapu un tā viņi palikuši dzīvi. Kā nu palikuši dzīvi, ta to vecīti ņēmuši cieti un teikuši, ka viņš i viņus nobūris un veduši viņu uz muižu pāklaušināt Pāklaušināšanā vecītis atbildei(j)s: "Ja nu jūs mani neticīt, ta iesim uz kapiem, es jums parādīšu to vietu, ku es gulēju uz tiem kapiem; te ir ari tas pal'ga stūris ko es no tā miroņa pal'ga nogriezu, kas to jauno pāri nomir(e)dināja un man to izteica, kā viņus var atdzīvināt."

Nu rakuši kapu augšā un atraduši, ka mironim trūkst gan viena pal’ga stūra, un vecīša palga sttīris pasējis uz mata pie nogrieztā pal’ga stūra klāt. Ta braukuši atkal visi uz kāzām apakaļ - vecītis arī līdza - un dzēruši kāzas priecīgi uz priekšu.

Un es tur arī biju, es iegulos pakulās. Sāka poli šaudīt un ielādēja mani lielajā gabalā un atšāva te, ku tagad esmu.