5. K. Tarzleris Druvienā, Brīvzemnieka "Sborņik" 95. L.P, VII, I, 153 (4).

Divi mājas bija tuvu kaimiņus. Arī saimnieki dzīvoja ļoti labā draudzībā; bet piepēži -- ne par šo, ne par to -- saķildojās un ēdās bez gala. Reiz viens no šiem saimniekiem, patlaban kā no tiesas pārbraucis, gāja istabā un itin piepēži istabas vidū saklupa uz grīdas un nomira. Neko darīt, kas miris, miris - atmodināt jau vairs neatmodināsi - bija jāsarīko bēres un jāpaglabā kā pienākas.

Kādu laiku pēc tam šis otrs saimnieks aizbrauca uz Rīgu un, atpakaļ braukdams, atšķīrās no ceļa biedriem. Bija jau brangi vēlais, kad viņam pašu laiku kapiem bija jābrauc gaŗām. Te, tai ' acumirklī saceļas pie kapu vārtiem liels viesulis un no viena kapa izšausies liels, balts vīrietis ar dunci rokā, melnos zābakos, sacīdams tā: "Nāču, apskaties. kā es tagad dzīvoju. Ja jau esmu tavs senākais kaimiņš! Šonakt tev tā kā ta jāmirst; bet es gribēju iepriekš tev patencināt pār tavām labdarībām."

Itin nekas neatlika saimniekam, bija jāiet līdz. Negantnieks ieveda viņu lielā pilī, jaukās, lielās istabās, sacīdams: "Tagad es tevi papriecināšu!" 'To teicis, tas ieveda viņu vienās kāzās, kur ēda, dzēra un deja; bet viņus abus neviens pats neieraudzīja. Tad negantnieks piegāja brūtei klāt, izzīda tai visas asinis - nabadzīte nokrita gar zemi un nomira. Kāzinieki gan sauca, gan brēca -w nezin ko darīt, ko iesākt, bet negantnieks ar savu biedru tamēr projām jau un smaida vien, ko izdarījis. Tad saimnieks ievaicājās negantniekam: ;,Vai tad brūti nemaz nevarētu vairs atdzīvināt?"

"Var gan; bet kur tad šie to izzinās. kā tas darāms? Brūte tūdaļ atdzīvinātos, ja "Kāds kreisās rokas mazajā pirkstiņā iegrieztu un trīs asins pilītes iepilinātu viņai mutē."

Tā viņi aizgāja tālāku un nonāca pie vienas mājas, kur bija kristības. Tur viņi atkal ēda, dzēra un līksmojās, bet aizejot, negantnieks piegāja pie jaunpiedzimušā bērna un izsūca tam asinis Bērns arī tūlin nomira Māte bēdājas un raud, arī visi viesi nobijās. Negantnieks atkal smaida un stāsta biedram, ka arī bērnu var atdzīvināt, ja kāds iegriež viņam kreisās kājas mazajā pirkstiņā un trīs asins pilītes iepilinātu viņam mutē. Tad negantnieks vēl saka, ka viņiem vēl esot laiks līdz pusnaktij, un aizved saimnieku uz citu māju, kur ir bēres. Viņi pieiet pie mājas durvim un redz, ka tur ar krītu ir uzzīmēts lietuvēna krusts. Iet pie logiem, tur atkal ir tādi paši krusti. Negantnieks grib iet atpakaļ, bet saimnieks lūdz, lai laižot viņu uz kādu brīdi iekš, teikdams: "Man dikti ēst gribis."

Negantnieks arī viņu atlaiž un saka: "Nāc tikai drīzāk ārā, es te tevi uzgaidīšu."

Saimnieks ieiet, nosēstas pie galda un tik ēd ka ēd. Negantnieks jau vairāk reizes viņu sauc laukā, bet šis tik izliekas, itkā nedzirdētu. Te piepēži iedziedas gailis. Negantnieks uzkliedz viņam vēl pēdējo reizi: "Caurais maiss, vai tu vēl neesi pilns?"

Bet šis neatbild ne vārda. Tad negantnieks aizbēg, viņu lādēdams.

Nākošā rītā saimnieks aizgāja un atdzīvināja, kā bija teikts, brūti un bērnu, un tad izstāstīja visu, ko bija redzējis un piedzīvojis. Aizgāja uz kapsētu, iz, aka kapu un tiešām: negantnieks guļ zārkā uz mutes. Viņš laikam bija. par vēlu pārnācis un nepaspējis vairs uz muguras apgriezties. Nu mironim ņēma un nocirta galvu, nolika to pie kājām un uz zārka vāka vēl uzzīmēja lietuvēna krustu. No tā laika mirons vairs neblandījās pa pasauli apkārt.

Piezīme. A. Lerchis-Puškaitis ir ievietojis šo pasaku tik līdz pusei. kur mirons stāsta, kā brūti varot atdzīvināt. Beigās viņš piezīmē, ka gluži tādu pašu esot uzrakstījis P. Zaravičs Veismaņos. P. Š.