6. A. Lerchis-Puškaitis Dīrkstē-Pienavā. LP, Il, 43.

Divi puiši - viens drošs, otrs bailīgs - braukuši no pilsētas

mājā. Bijis jābrauc caur mežu. Saulītei norietot, bailīgais teicis : "Brāl, man tā šausmīgi - nebrauksim!"

Bet drošais atteicis: "Brāl, mežā tik patīkami -- brauksim!" Abi iebrauc mežā. Pašu laiku palicis tik tumšs, lai ar pirkstu acī duŗ. Nu brauc, brauc; te uz reiz zirgs atduŗas kā pret celmu. Bailīgais sabīstas; bet drošais uzsauc: "Ej, sēnalu zaķi, ej! Vai kāpsi labāk ārā paraudzīt, kas tur zirgam uzgājis!"

Bailīgais nekāpj. Neko darīt --- jākāpj drošajam. Izkāpj tas, apčamda -- uz ceļa guļ līķis. To dzirdēdams, bailīgais dreb kā apšu lapa; bet drošais smejas: "Nomirušus nevar pa kājām atstāt, jāceļ ratos. jāved uz kapsētu."

Bailīgais gan lūdzas, lai viņu neķircinot un nebaidot; bet drošais tik ceļ mironi ratos sacīdams: "Redzēs, ja tu nomirsi, vai tevi mētās pa dubļiem?"

Nu brauc atkal tādu gabalu. Te uz reizi zirgs pa otram lāga apstājās. Drošais uzsauc: "Kāp, brāl, ārā, paskaties, kas tur par nelaimi!" Bet bailīgais ne nu vairs vārda parunāt, ne izkāpt. Drošais pasmiedamies izkāpj no ratiem un atron vēl otru līķi.

Vai akls!" drošais saka, "tev brāl, būs drīzi jāiet kājām; tu ," redzi, ka rati ar līķiem vien pilni

Bailīgais neatsaka ne vārda, lai zobo, lai smej -- viena maksa. Viņš tik trīc. Ko ar tādu darīt? Lai paliek ratos, ies labāk pats kājām. Drošais nu iet kājām un ratos guļ trīs līķi : divi augšpēdu, trešais uz acim ; tic divi bij patiesi līķi, trešais tikai bāls, kā līķis.

Ap pusnakti drošais bij izkūlies mežam cauri un sasniedzis turpat mežmalā kapus. Pie kapiem tas pietura, izceļ tos divus no ratiem, piebiksta tam trešajam pie sāniem un uzsauc;,: "Brāl, vai dzirdi, tos divus līķus nesīšu glabāt un, ja tu necelsies augšā, tad paglabāšu tevi arī!"

Tas līdzējis. Bailīgais uzlec stāvus un lūdzas lai neglabājot; viņš būšot dūšu saņemt: ka sēdēšot ratos un gaidīšot viņu atpakaļ.

Labi. Drošais paņem abus līķus un iet uz kapiem. Bet kapos viens kaps bij atdarījies un līķis aizgājis. Drošais kā iet, tā iekrīt vaļējā kapā tukšajā zārkā.

"Pag, pag," drošais domā, "redzēs, kur tu man būsi aizgājis. Tos divus paglabāšu tepat blakus un to trešo raudzīšu sagaidīt." Viņš izkauš kapam tāpat ar rokām abas malas, ierušina tur

atnestos līķus un tad iegulas tukšajā zārkā. Ilgi nebij jāguļ. Tūlīt pēc pusnakts liela vētra, viesuļi pārskrien pār kapiem, un re, līķis mājā. Viņš grib zārkā gulties lai ejot ārā; bet drošais atbild: "Ātrāk neiešu, kamēr pateiksi, kur esi bijis un kas tāds esi."

"Es biju kaimiņa saimnieka dēlam asinis izzīst." "Kādēļ tev tā vajadzēja darīt?"

"Ja, saimnieka dēls bildināja mani par līgavu, bet piekrāpa; es tad sametos ar velnu uz vienu roku un apņēmos atriebties, bet dzīvojot nedabūju atriebties, jo drīzi no sirdsēstiem nomiru. Tagad jaunais saimnieks bij izmeklējis citu līgavu un ritu būtu bijušas kāzas, bet es šonakt izjaucu kāzu priekus: izzīdu tam asinis -- atriebos."

"Nu, tad jaunais saimnieks pagalam?" "Pagalam!"

"Vai viņu atdzīvināt nav nemaz vairs iespējams?"

"Ir gan. Ja izzīstās asinis siltā pirtī ieberzētu, tad viltnieks atdzīvotos."

Nu kur tad asinis noliki?"

" kreiso "Asinis ir podā. Pods aprakts pie vārtu staba, pa

roku."

"Labi. Tagad vari nākt savā zārkā atpakaļ. "

To sacījis, drošais izlec no zārka, aiziet pie bailīgā un prasa: "Brāl- vai esi vēl dzīvs? Vai nekā neredzēji?" "Neredzēju, neredzēju - brauksim tik nu tālāk!"

No rīta drošais aizsteidzas uz kāzu namu. Visi bēdīgi - līgavainis pagalam. Drošais izrok asiņu podu, izkurina pirti, ienes nomirušo uz lāvu un tad saka smiedamies: "Ļautiņi mīļie! Nomirušus atdzīvināt nieka lieta. Izgājušo nakti man viens no bailēm nomira. Es tik piebikstīja pie sāniem un nomirušais izlēca kā rutks stāvus. Tādas lietas man iet kā liešus lej "

Drošais uzmet garu un sāk strādāt. Citi brīnās, bet drošais pēc kāda laika atbild: "Ko brīnaties, skataities ka jau muti plāta "

Pēc stundas laika mironis dzīvs. To redzēdami, piederīgie nezin aiz prieka ko darīt. Gan drošo uzteic, gan cienā, gan solās maksāt, gan visu mūžu pieminēt. Sievām turpretim bij cits darbs; tās izpauž brīnumus pa puspasauli: cita aizskrēja uz kaimiņiem, cita uz muižu, cita uz šo pusi, cita uz to.

Kungs muižā, tādus brīnumus sadzirdējis, liek drošo puisi atsaukt un apsola puisim jaunu māju dāvināt, ja iemācīšot arī viņam miroņus atdzīvināt. Puisim tas bij īsti pa prātam. Viņš saka: ;,Kungs, laba māja liela lieta. Labprāt to darīšu. Bet te mājā nevaru iemācīt. Iesim nākošu nakti uz kapsētu, tur parādīšu, kur gudrību smēlos."

Labi. Abi noiet priekš pusnakts uz kapsētu. Kaps tāpat vaļā, kā to nākt. Puisis ieguļas zārkā un saka kungam: "Gaidīsim tik nu, drīzi redzēsim!"

Pēc pusnakts vētra, viesuļi pārskrēja pār kapiem un acumirklī līķis mājā, lai gultos zārkā. Puisis nelaiž, lai pasakot, kur vandījies.

"Biju pie velniem. Velns man pavēlēja, lai nākošu nakti kungam asinis izzīžu."

Kungs, to dzirdēdams, tīri saplok.

"Nu, saki man, vai miera nekad nevari kapā dabūt? Cik ilgi velns tevi tramdīs?"

"Ja man kāds godīgs, žēlsirdīgs cilvēks uzgrieztu trīs krustus, tad tiktu no velna vaļām un dusētu kā visi miruši."

"Tā maza lieta! Guli tik zārkā, to padarīšu! "

Puisis uzgriež trīs krustus, vētra nostājas, kaps aizdarās. Puisis nu bij izglābis līķi un kungu. Kungs puisim aiz pateicības dāvina varenas mājas.

Piezīme. Šai Pasakai, kā liekas, stāv tuvu sekošais sabojātais variants. P. Š.