7. (A. 326). Feltmanis Mežotnē. LP, IV, 206 (49, 2).

Vienreiz viens drošs puisis ar otru bailīgu puisi nakti gājuši reizē. Ieraudzījuši spožu uguni. Piegājuši klāt: mironis karājies uz uguni. Drošais puisis teicis, kā lai tā mironi pametot, jāņemot taču nost no uguns. Drošais ņēmis, bet bailīgais negājis ne par ko palīgā.. Bet zemē ņemot, nezin kā rokas pasprukušas, kā ne: mironis nogāzies ar joni un - ko domāt - bailīgajam taisni uzkritis uz muguru. Bailīgais augšlēkām vien aizgājis ar visu mironi; bet drošais iegriezies vienā muižā pārgulēt. Tā muiža bijusi velna apsēsta; it īpaši kunga meitu velni vienmēr par naktim mocījuši. Kungs gan solījies vienam, otram savu muižu par atmaksu, arī savu meitu par sievu, ja kāds to no velniem atpestīšot, bet neviens nav gadījies.

" Nu tu brīnumi!" drošais iesaucies, "lai laiž mani klāt, es trijās naktīs velnus aizdzīšu!"

Labi! - kungam tas brīnum paticis.

Un tūtin otrā naktī puisis sācis strādāt: iekurinājis krāsni un gaidījis. Pusnaktī ienākuši deviņi melni runči un tikai glūnējuši, kur kunga meita. Bet puisis pagrābis runčus aiz astēm un iemetis krāsnī; lai sadeg. Tai naktī meitai bijis miers.

Otrā naktī atkal iekūris krāsni un gaidījis. Pusnaktī ienākuši deviņi velni un tik glūnējuši, kur kunga mita. Bet puisis pagrābis pīlādža rungu un sadzinis visus krāsnī, lai sadeg. Tai naktī meitai bijis miers.

Trešā naktī atkal iekūris krāsni un gaidījis. Pusnaktī ienākuši deviņi velni ar deviņām galvām un tik glūnējuši baltām acim , kur kunga meita. Bet puisis sadzinis ar pīlādžu rungu

visus krāsnī. No tā laika meitai bijis miers. Bet kungs par tādu labumu atdevis puisim savu meitu par sievu. Vēlāk, kad kungs nomiris, puisis arī muižu vēl mantojis.

Piezīme. Sal. iepriekšējo variantu. P. Š.