10. (A. 1130) H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Aumeisteŗos.

Vecos laikos viens zaldāts nācis no dienesta mājā un gājis gar kapsētu. Kapsētā zaldāts uzskatījis gluži jaunas smiltis, piegājis klāt : kaps bijis atrakts, zārks vaļā un mirona nav. Zaldāts iegūlies zārkā un gaidījis, kas nu notiks.

Pēc kāda laika nācis mirons, iekāpis kapā - bet tavu nelaimi -- zārkā guļ zaldāts!

"Laid mani atpakaļ zārkā," kliedzis mirons.

"Ne, nelaidīšu, kamēr neizstāstīsi, kur tu dauzies," atbildējis zaldāts.

"Man nav vaļas," teicis mirons. "man laiks iet atpakaļ zārkā." "Ne, nelaidīšu kamēr nestāstīsi," atteicis zaldāts un gulējis tik tālāk.

Mirons redzējis, ka labi nebūs, sācis arī stāstīt, ka viņš nākot no kāzu nama. Tepat nāburgos esat kāzas, tur viņš esot brūtei un brūtgānam izņēmis dvēseles un ielicis pudelītēs. Pudelītes esot zem tilta. .

'Tu melo," teicis zaldāts uz mironu. Mirons bijis pats velns. "

"Ne, ne

Pieber manu zepuri pilnu ar zelta naudu, tad es tevi laidīšu "

zārkā."

Velns aizskrējis pēc naudas. Zaldāts tikmēr izkasis smiltis bedri, izrāvis savai zepurei dibenu un uzlicis to uz bedres. Velns bijis drīz vien ar naudu klāt. Viņš bēris to cepurē. Bet nauda izbirusi caur cepuri bedrē un cepure, kā bijusi tukša, tā arī palikusi tukša. Velns skrējis pa jaunu pēc naudas. Kad velns trešo reizi naudu atnesis, tad tās pieticis, cepure bijusi pilna. Nu zaldāts izkāpis no kapa, sagrābis naudu un aizgājis. Velns iegūlies zārkā un kaps dārdēdams aizbēries.

Zaldāts aizgājis uz tiltu un sameklējis pudelītes. Tad viņš gājis uz kāzu namu. Kā tad, brūte un brūtgāns bijuši pagalam. Zaldāts piegājis pie mironiem un pielicis pudelītes pie sirds. Kad zaldāts pudelītes attaisījis, tad mironi cēlušies augšā.

Otrā dienā zaldāts nogriezis krietnu sērmūkšļa kūju un gājis uz kapsētu pie velna kapa. Viņš ar kūju uzsitis uz velna kapa trīsdeviņus krustus un pašu kūju iespraudis. kapā.

No tās reizes arī velns vairs no kapa ārā neticis.