11. K. Jansons, Aumeisteŗos.

Kāds zaldāts nāk gar kapsētu un reiz tur vaļēju kapu un pie tā tukšu zārku. Viņš uzvelk zārkam ar zobinu krustus un gaida. Gaiļos kāds nāk un grib iet zārkā, bet zaldāts šim nekust, ko un kas šis tāds esot? Svešais gan tūmelējas, nestāsta, bet zaldāts uzstāv, kamēr šis visu izstāsta. Viņš saka, ka nākat no kādām kājām, kur nožņaudzis jauno pāru. Zaldāts prasa, lai viņš saka, kur palikušas nožņaugto dvēseles. Svešais stāsta, ka pie tā un tā avota esot divi zirnīši, viens vīra, otrs sievas. Šos zirņus lai pieliekot mirušiem. (nožņaugtiem) pie nāsim, un tie būšot dzīvi. Zaldāts nu svešam nocērt svārku stūri par zīmi, lai viņam ticētu, kad viņš noiet tanī mājā, kur abi jaunie miruši. Zaldāts aiziet, uzmodina tur jauno pāru, parāda svešā svārku stūri, kad viņam netic, un saņem daudz naudas par pateicību.