l2. Lielupis Vec-Piebalgā. LP, V, 46, 14.

Reiz puisis gājis brāļa kazās un saticis svešu vīru, tādu pamelnu. Svešais piedāvājis arī kāzās līdz iet. "Ja, ja!" puisis atteicis un gājuši reizē. Netālu no kāzu nama bijis jāiet pa laipu upītei pāri. . Svešais pārgājis pirmais, teikdams: "Skat, brūte visas laipas šodien nomeijojusi; bet nesit man ar tām meijām pa sprandu, citādi man gals klāt."

Puisis nodomājis: "Kas tā par runu?"

Viņš gribējis patlaban apvaicāties, ko tāda valoda nozīmē: te brālis (brūtgāns) iztecējis

pretim un nedabūjis izteikt to vārdu. - Svešo brālis savā goda dienā uzņēmis itin laipni.

Bet pēc laulībām svešais rādījis, kas tas par vīru īsti ir: sarīdījis kāziniekus iraidā. Sievām atkal nevedies ar ēdieniem, gan sasitušas traukus, gan pieviris virums un beidzot vēl brūte itin piepēži iekritusi gultā un nomirusi.

Puisis, to redzēdams, tūlin nomanījis, ka pie visa tikai svešais vainīgs, tādēļ vedinājis to projām. Svešais gājis arī līdz. Bet pie upītes puisis paķēris meijas un slepus iegāzis svešajam pa sprandu, kā pats šorīt bija teicis. Acumirklī svešais nogāzies gar zemi un nomiris. Bet puisis nu tikai ievērojis, ka mirušais bijis velns. Tūlin iesviedis to upē. lai pludo pa straumi.

Bet tai vietā kur velns pakritis, puisis pacēlis sudraba dozi. Dozē bijis putniņš. Šis putniņš bijis mirušās brūtes dvēsele, ko velns nozadzis. Puisis pielicis dozi brūtei pie lūpām, atvēris vāku, un re: putniņš ielaidies brūtes mutē, brūte atdzīvojusies. Nu noskumušais brūtgāns priekā uzgavilējis un svinējis bēŗu vietā kāzas otrreiz.