13, M. Ārons Bērzaunē. LP, V, 4, 1.

Vecos laikos katram apgabalam bijis savs īpašs velns Tā bijis Devēna muižā (Vestienas dr.) savs velns, Kalna muižā (Lauteŗu valstī, Bērzaunes dr.) savs velns, un Dēklaiņos (Lauteŗu v.) atkal savs.

Bet vienreiz Devēna velns, brankūzī briesmīgi iekaitināts, dusmās aizskrējis klupdams, krizdarns uz Kalna muižu. Kalna muižā tai vakarā bijušas tikai divas kārtnieku meitas mājā vis īsti cilvēki kāzojušies Dēklaiņos. Un tā nu velns aizskrējis Kalna muižā ar sešiem zirgiem, izlēcis no kamanām (bijis varens sals todien, īsts spelgonis - atspēris durvis un ieklupis, kā jau pats nelabais, istabā. Bet meitas tūdaļ pazinušas, kas šis tāds par putnu

ir, tādēļ sēdējušas kā mieti un nerunājušas ne pušplēsta vārdiņa, tikai skalu arvien aizdedzinājušas, ka tumsā nepaliek - tas viss. Velns izrunājies apkārt gan šā, gan tā, bet šīs ne papīkstēt. Beidzot uzskrējis istabas augšā un nodzinis visas vistas istabā; bet šīs ne pakustēt. Nu nosēdies aiz galda un svilpis, lai ausis aizkrīt; arī gailis no dumpja ķērcis un vistas kladzinājušas; bet šis ne pakustēt, sabīties, vai iesaukties. Te uz vienu reizi gailis sacirtis spārnus un iedziedājis. Ak tu žēlīgais! kā nu velns aizgājis; tik, tik durvis neizgāzis, kamanās skriedams.

Tagad trakais pagāns taisni laidis uz Vālēniem (Viesieniešos, Vestienas dr.). No Vālēniem tai dienā Dēklaiņu kāzinieki veduši brūti. Vedēji un panāksnieki vēl kavējušies Vālēnos, pašu laiku dzīŗodami pa istabu; tikai viens vīrs izgājis laukā un redz: plika meita - kur gadījusies, kur ne -- ieskrien istabā. Skrējis pakaļ redzēt; bet pie istabas durvim plikā nozudusi kā ūdenī. Vīrs prasījis kaziniekiem, vai šie arī manījuši tādu un tādu; visi atteikuši: ne. Vēlāk vīrs gājis otrreiz laukā: bet kā izgājis, tā tūdaļ nomiris. Neko darīt - kāzinieki iezārkojuši un devušies ar brūti uz hēklaiņiem. Bet te velns atkal priekšā: nomirinājis to sievu ar zīdāmu bērnu, kas pie durvim sagaidījusi kāziniekus ar dziesmām.

No šejienes tad nelabais taisni devies uz savu veco mitekli, uz Devēniem, iesviedis tur brēdzinieka labāko vepri brēga kubulā un tad licies mierā. Taisni šis pats brēdzimieks esot aizkaitinājis tai reizē velnu tik nejauki.