14. J. Eniķis .laun-Laicenē, D. Ozoliņa kr., Etn. 1891, I, 14i (26) LP, VII. I, 908.

Vienā mājā, netālu no kapsētas bijušas kāzas. Kāds no kāziniekiem iegājis kapsētā un tur pastaigādamies ieraudzījis, ka piepēži kāds kaps sācis kūpēt un no tā cēlies mironis augšā un taisni nogājis uz kāzu māju. Staigātājs domājis, ka viņš gan laba tur nedarot, tādēļ apņēmies mironi tikmēr kapā nelaist, kamēr stāstītu, ko kāzu mājā darījis. Drošs būdams, tas iekāpis kapā un iegūlies zārkā gaidīt mironi pārnākam. Par labu laiku tas arī bijis klāt un lūdzies, lai laižot kapa. Kapā gulētājs tikmēr mironi nelaidis iekšā, kamēr neizstāstījis, kur bijis, ko darījis. Un ja jaunu padarījis, kā varot to par labu griezt? Mironis, gribēdams tikt kapā iekšā. stāstījis, ka šis bijis kāzu mājā un esot tur visus kāziniekus pārvērtis par vilkatām. Par cilvēkiem tos varot atdabūt, ja ņemot gluži baltu zirgu, to tikmēr jājat, kamēr tam tā putas zemē krītot, ka tās varot kādā traukā sakrāt, kuŗas, vilkatām iedotas, palīdzot, ka tie pārvēršoties atkal par cilvēkiem.

Pēc tam kapā gulētājs izkāpis no kapa un mironis iegūlies zārkā. Kaps atkal aizdarījies. No kapsētas kāzu mājā pārnācis, tas redz, ka patiesi, visi kāzinieki, vilkatās pārvērsti, žēli gaudojusi. Tas darījis, kā mironis bija mācījis, un visus atkal pārvērtis par cilvēkiem.