15. Teicēja 76 fi. veca Īva Staleidzāne Atašienē.

Vīnu reiz cylvāks guoja par mežu uz kuozom. Ceļa molā stuovēja māslu skaudze, nu kuŗas izleida malns suns. Cylvāks nūsabeida, bet suns pīguoja jam kluat un prosa cylvāka bolsā : "Kur tu ej, cylvāks?"

"Uz kuozom," iis atbildēja. "Pajem mani leidza," soka suns. "Kas tu taids esi?" prosa cylvaks.

"Es esmu valns," atbildēja suns un palyka par valnu.

Īt tys cylvāks kūpā ar valnu uz kuozom. Valns īdevja cylvākam pudelīti ar yudeni un soka : "Kad tu pasmērēsi aci ar itū yudani, tad tu redzēsi, kū es kuozuos darīšu, bet cyti nivīns manis naredzēs!"

Cylvāks paiēmja pudelīti, ībuozja kārmanā un īt tuoluok.

Vai valnu var nūsist?" prosa cylvāks. "

"Ja, var nūsist ar trešū mītu, kurs pītur divējus sātmaļa mītus pī vuortim. Bet vajag sist ar kreisū rūku un atpakaļ!" atbildēja valns. "Vai tu mani gribi nūsist?" prosa valns.

Na taidu lobu draugu es īšu sist!" soka cylvāks.

Tad, valns soka: "Es pyrmais kuozuos paēsšu un padzeršu!"

Cylvāks natic un soka, ka viši pyrmī paēss, bet vaļns soka: Mes valni varam ēst tikai tū, kū

mums atvēlej, un redzēsi, ka es pyrmais tikšu pasaukts, pabaŗots un padzirdīts!"

Aizguoja cylvāks ar valnu uz kuozom īguoia ustobā un valns nū cylvāka acim pazuda. Cylvāks atasāda, izsavylka pudelīti, pasmērēja ar yudeni kreisū aci un redz, ka valns sd uz trauku plauktiņa pi durovam, asti saritynuojis. Sabraucja kuozinīki. Vysi prīcigi un mīrīgi. Te valns nūlēcja rmt plauktiņa, īzjēmja kastīti un pagryudja vysim kuozinīkim zam dagtuta paūst. Kuozinīki suoka lomuotīs un kautīs, bet valns izlēcja uz plauktiņa un sēd. Saiminīks ar saitninīcu suoka mīrinuot kuozinīkus m kuozinīki nūsamīrēia.

Atnesšu ols, un tu, buob, atnes sīra uz tuo mīra!" soka saiminīks. Saiminīks aižguoja pēc ola un saiminīca pēc sīra. Nas saiminīca sīra škeivi par durovom ustobā. Valns mudri nūlēcja nu plauktiņa un pastatīja sovu asti saiminīcai ce]ā. Saiminicas kuojas sasapyna valna astē, jei pakrita, sīrs izbyra un soka: "Kas te, wlns, zam kuojom pynas?"

Valns mudri salasīja un apēdja sīru, izlēcja uz plauktiņa un sēd. Saiminīca aizguaja pēc ūtra škeiva sīra.

Nas saiminīks olu. Otkon valns nūlēcja nu plauktiņa un īpyna sovu asti saiminīka kuojuos. Saiminīks sasapyna, pakrita, ols izsalēja un saka: "Kas te, valns, zam kuojom pynas?"

Valns olu saloka, izlēcja uz plauktiņa un sēd.

Taisnība valnam, ka jis pyrmais paēdja un iedzēla," padū"

muoja cylvāks, ar kreisū aci tū vysu radzādams.

Kuozinīki sēd pi golda, ād., dzer, un sasarunoj mīrīgi. Te atbraucja uz kuozom divi bruoļi. Saiminīks atsādvnuoja jūs pi golda un bruoļi sēd mīrīgi. Valns nūlēcja nū plauktiņa, pīskrēja pi bruoļim un īdevja jim paūst nn kastītes, bet pats atkan izlēcja uz plauktiņa un sēd. Bruoļi suoka lomuotīs un vīns izruovis nazi, nūdyuŗa ūtru bruoli. Vainīgīt sasēja ar stričim, bet kuozinīki palyka namīrīgi un aizbāgalēja kotrs uz sovu sātu. Cylvāks ari nītsabeida un izguoja uorā īt uz sātu. Valns nūlēcia nu plauktiņa, izskrēja uorā un soka : "Es ari ar tevi īšu!"

"Ej, ej!" atbildēja cylvāks. Īt valns ar cylvāku uz sātu. Cylvāks piguoja pi sātmala un izruovja trešū mītu pi vuortim.

Vai tu mani gribi nūsist?" prosa valns. "

,Na tu man taids lobs draugs, es tevi nesisšu, bet mītu izruovu, lai atsasorguot nu cīma suņim!" atbildēja cylvāks.

Īt otkon valns ar cylvāku tuoluok un valns aizguoja par sūli divi cylvākam prīškā. Cylvāks pajēmja mītu kreisajā rūkā, atsagrīzja uz valnu ar muguru un sita jam reizi atpakaļ. Valns pakrita un klīdz: " Sit vēļreizi un nūsit mani vysā."

Bet cylvāks zynuoja, ka ūtru reizi sytūt, valns atsadzeivynuos un nasyta jam. Tad cylvāks atguoja atpaka uz kuozu ustobu un pastuostīja, ka na sasītais bruoļs vainīgs, bet valns. Saiminīks palaidja sasītū bruoli vaļā un vysi aizguoja pasavārtu valnu. Valns gulēja nadzeivs uz ceļa bez rūkom, kuojom, astes un golvas, kai kaids maiss.