11. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Aumeisteŗu pagastā.

Reiz dzīvojis tēvs, kas bijis buris, un viņam bijuši trīs dēli.

Kad tēvs uz nāves cisām gulējis, tad piesaucis savus dēlus un tiem pieteicis, lai to vedot uz kapsētu. Tēvs drīz vien nomiris; bet dēli zinājuši, ka tēvs ir buris, un kā labi tiem neies uz kapsētu braucot. Viņi salīguši vienu vīru un tas apņēmies mirušo buri uz kapsētu aizvest.

Otrā dienā vīrs aizvedis nomirušo buri uz kapsētu. Kapsēta bijusi tālu un vakarā vīrs piebraucis ar buri pie liela meža un nospriedis palikt pa nakti. Viņš apmeties mežmalā un pie trim lielām eglēm sakurinājis uguni.

Ap pusnakti zārks sācis kustēties un nomirušais buris kāpis no zārka ārā. Vīrs manījis, ka labi nebūs, un uzkāpis eglē. Buris pieskrējis pie egles un sācis to krimst. Egle sākusi grīļoties un vīrs iekāpis otrā eglē. (Egles bijušas tuvu viena pie otras). Arī trešo egli buris aizkrimtis līdz pusei. Kad dziedājis gailis, tad buris atkal iekāpis zārkā un vedējam sacījis, lai to vedot uz kapsētu.

Otrā vakarā vīrs ar buri piebraucis pie kapsētas. Vedējs piesējis zirgu. Atkal buris kāpis no zārka ārā. Vedējs manījis, ka nu ir slikti, un . sācis bēgt. Viņš ieskrējis kādā mājā, kur pašlaik kāzas bijušas. Arī buris ieskrējis mājā.

Kāznieki bijuši vai nu piedzērušies, vai nokusuši. Tie vairāk gulējuši. Buris pieskrējis pie viena, pie otra un saucis: "Tas apzīmēts! Tas apzīmēts!'` (Tie bijuši aizmetuši krustus priekšā).

Krāsns malā gulējis piedzēris vecs vecis. Pie tā pieskrējis buris un ierēcies: "āh..." Viņš pārkodis večam rīkli un izsūcis asinis. Tad buris piegājis pie vedēja un iedevis tam dukātu un sacījis:

"Kad tu ko par viņu pirksi un to izdosi, tad viņš tev būs atkal atpakaļ makā. Un nu nāc un mani aproc."

Vedējs apracis buri un ar sērmūkšļa kūju uzsitis tam uz kapa deviņus krustus, lai tas netiek vairs no kapa ārā.