13. A. Briedis, Piperu Augusts, Ērgļu Piperos, Zin. Kom. kr. LP, VI, 11, 16.

Viens nabags gājis pa ceļu bēdādamies - nebijis maizes ko ēst. Te pienācis velns: lai ejot šim līdz, dabūšot paēst. Ko tā mirstot badu?

Labi, gājis līdz.

Velns vispirms nu aizvedis nabagu pie vienas ķēniņa pils un sacījis: kad iešot iekšā, tur ķēniņiene dzemdēšot bērnu. Bet kad bērns kāsēšot un ķēniņiene neatminēšoties sacīt: "Dievs palīdz!" tad lai šis nebāžoties pulkā un varbūt ķēniņienes vietā nepasakot dievpalīgu.

Iegājuši. iekšā, ķēniņienei piedzimis bērns un tas sācis kāsēt. Ķēniņiene neattapusies sacīt: "Dievs palīdz!" bet nabagam neviļus izsprucis paklusu: "Dievs palīdz!" un velnam nu neizdevies. Neko darīt, velns sabāris veci un vedis laukā.

Nu gājuši zirgus zagt; bet velns piekodinājis, lai šis Dieva nepiesaucot. Piegājuši pie staļļa durvim, tās bijušas cieti; tomēr velns viegli jo viegli atvēris durvis un iegājuši iekšā. Tur bijuši lieli un varen brangi zirgi. Nabags, tādus zirgus ieraudzījis, paklusu nočukstējis: "Ak, Dieviņ, kas tādus zirgus varēs izvest!"

Tas velnam pieticis, tūlin noskaities, grūdis nabagam duku sānos: ko šis tik nelabi muldot!

Nu gājuši pagrabā gaļas zagt. Arī pagraba durvis bijušas cieti; bet velns iegājis kā pa atvērtām un ievedis vecīti līdz. Šim pagrabam bijuši augsti griesti un gaļa bijusi pakārta pie pašiem griestiem. Vecītis jau bēdājies: kā tik augstu aizsniegšot? Bet velns palēcis uz augšu un. itin viegli ieķēries ar saviem gaŗiem zobiem galā. Vecītis, ieraudzījis tik gaŗus zobus, pabrīnējies: "Akar Jēzus! tavu garu zobu!"

Līdz to izteicis - velns tūdaļ atkritis atpakaļ. Gan raudzījis otru, trešu reizi vēl ieķerties ar zobiem gaļā, bet kā kritis, tā kritis atpakaļ.

Nu velns tik dikti sadusmojies uz nabagu, ka izskrējis laukā un nabagu pagrābt atstājis ieslodzītu.