14. Vilis Grinlaubs Vārneniekos, A. Bilenšteina kr. I.P, VI, 11, 29.

Vienā muižā bija divi rijkuļi. Un vienu svētdienu tam vienam rijkulim krustīja dēlu, tādēļ lūdzis otru biedŗi, lai to nakti no sestdienas uz svētdienu viens pats pārgulētu rijā, viņam atbraukšot radi un tā. Labi.

Šis nu gulējis, gulējis --- uz reizi dzird daudz nākam. Tā šis domājis: " Kur nu paslēpties? Kas var zināt, kas tie tādi?" Un ātrumā ielīdis krāsns bedrē un saliecies aiz sakārņiem,

kas tur bijuši sakŗauti. Līdz arī bijis paslēpies, te sanākuši rijā velnu bez gala ar mazu

bērnu, nosēdušies rijas vidū visapkārt apgāztam labības pūram un sākuši spriest. Tie bijuši

velnu krustubnieki, kas sanākuši tanī naktī šo velnu bērnu krustīt.

Viens teicis vispirms: ,,Še vajaga kam būt, te ir sveša smaka."

Citi atblidējuši: "Nieki kas te nu gadījās! Tās ir rijnieku pēdas no vakarējās dienas."

Labi!" cits atkal teicis, ,bet nu mums jāsteidzas uz riku a "

istabu tam vēl ir nekrustīts bērns - rītu viņu tikai krustīšot šim rijkuļa bērnam jāiegriež labā rokā, jāiztecina asinis un ar šīm asinim tad krustīsim šonakt savu bērnu. Zināms, rijkuļa bērns tad rītu gadīsies pagalam; bet ja viņi nebūtu muļķi, tad bērnu atdzīvinātu gan. Lai viņi tikai priekš saules no tā apšu sklanžu žoga. kas laukam apkārt, noslaucītu rasu un ar šo rasu ieberzētu bērnam loceklīšus, tad rijkuļa bērns nevien dzīvs paliktu bet tas vēl uzaugtu par tādu cilvēku, ko neviens velns nepārspētu. Visur kur vien iedams, ko vien iesākdams - gan pie tiesām, gan citur - visur viņš virsroku dabūtu."

Un tā nu velni iztērzējušies, nokristījuši savu bērnu ar rijkuļa bērna asinim, un varbūt vēl ko būtu darījuši ; bet te uz reizi iedziedājies gailis, velni pazuduši.

Pret rīta laiku otrs rijkulis, kas savu bērnu taisījies krustīt, arī atnācis uz riju savu biedri tāpat apraudzīt. Bet tikko kāju iespēris rijā, šis rijkulis tūlin stāstījis: tā un tā velni runājuši, to un to darījuši, lai steidzoties raudzīt, vai krustāmais bērns vēl dzīvs! nekā! - patiesi pagalam! Ko nu Tā rijkulis Aiziet tūlin pie sklandām prom, saslauka rasu, ieberzē bērna loceklīšus un re vēl saule nav lēkusi, viss atkal labi.

Un kas par varenu vīru šis bērns dienās esot bijis!