15. Etn. IV, 1894, 12.8. Saisinājnmā pie LP, VIl, I, 1G0 (4). 15.

Viens dievredzis (pareģis, burvis) zinājis vienā kuldā naudas podu, un gāja uz to.

Uz ceļa nāca pretī velns un prasīja, kur iešot? " Dievredzis atbild: "Turpat, kur tu iesi."

Velns ,Es iešu uz to naudas podu, kas kuldā. Dievredzi.s: "Es ar' turpat iešu."

Nu gāja abi divi kopā līdz kuldai, kur naudas pods atradās. Velns prasīja dievredzim: "Uz ko tu danco?" Dievredzis atbild: "Uz to pašu, uz ko tu danco." Velns: "Es dancoju uz to naudas podu, kas kuldā." Dievredzis: "Es ar' uz to pašu dancoju."

Abi divi dancoja, kamēr tas naudas pods uznāca. Bet kuŗam nu tas naudas pods piederēs? Abi norunāja, ka būs spļauties, kuŗš otram tā būs acis piešpļāvis, ka otrs vairs nevar redzēt, tam piederēs naudas pods. Dievredzis stellēja velnu, lai iet ārpusē aiz loga, šis palikšot iekšā. Dievredzim bija plinte. Kamēr velns gāja ārā, Dievredzis pielādēja savu plinti. Velns spļāva pirmais, zilas ugunis vien izšķīda no mutes. Nu bija reize Dievredzim spļaut. Dzievredzis šāva un izšāva velnam acis. Velns aizskrēja kliegdams un brēkdams. un naudas pods piederēja Dievredzirn.

Kad Dievredzis ar naudas podu gāja uz mājām, nāca atkal velns pretī un sacīja, ka viņš zinot vienu nekristītu bērnu un būšot iet un ņemt to kā par atlīdzinājumu pret to naudas podu. Dievredzis gāja velnam atkal līdz. Velns iegāja iekšā un uzkāpa ārdos. Dievredzis gāja arī iekšā un piestājās pie bērna šūpļa. Velns kasīja sodrējus no augšas bērnam virsū, bērna sāka šķaudīties. Dievredzis sacīja: "Dievs. palīdz! Dievs palīdz!" un atmodināja bērna māti. Velnam šoreiz bija jāaiziet tukšā.

Bet velns nepalika ar to vēl mierā un gāja atkal pēc tā bērniņa, izņēma to no šūpuļa un ielika pats savu bērnu tai vietā. Māte nu to šūpoja un klusināja, bet velna bērns nebija nemaz apklusināms. Dievredzis to atkal zināja un gāja velnam pakaļ, kur noņēma velnam to cilvēku bērnu. aiznesa atpakaļ uz to māju, kur velns to bija zadzis, uzlika ārā uz liniem un gāja pats iekšā. Māte sēdēja pie degošas krāsns, sildīja bērnu un vaimanāja, ka bērniņš vājš palicis, ka nevarot nemaz vairs apklusināt. Dievredzis prasīja, lai dodot šim to bērnu, ko arī māte darīja. Dievredzis saņēma bērnu un iemeta kurošā krāsnī. Sieviņa palika kā ārprātīga no bailēm, bet Dievredzis sacīja: "Ko tu šūpo un klusini, vai tas tavs bērns? Tas ir velna bērns!"

Un nu nesa īsto bērnu iekšā un atdeva mātei. Nu mātei bija acis vaļā un viņa pazina savu bērnu.