l. A. 65, K. Kuzņecova Raunā. LP, V, 75 (3t).

Vienai meitai nomiris brūtgāns; viņa gauži raudājusi pēc viņa. Te kādā naktī brūtgāns parādījies sapnī, teikdams: "Ja gribi, nāc pie manis, bet raudāt nevajaga. Nākamu nakti apģērbies baltās drēbēs; tikai priekšautu nedrīksti ar pīni (sienamo) rumpim apsiet - jāpieduŗ ar adatām.

Labi, meita otrā vakarā saģērbjas un gaida. Ap pusnakti brūtgāns atjāj baltā zirgā, uzsēdina brūti sev blakus un jāj uz kapsētu atpakaļ. Ceļā brūtgāns biedinājis meitu, sacīdams: "Mēnesis spīd spoži, mironis jāj droši; ak tu mana mīļākā kā tu no manis nebīsties?"

Bet meita nebaidījusies. Iejājusi kapsētā. Tūdaļ viens kaps atdarījies un nu brūtgāns teicis: "Paliec kapa malā, es iekāpšu kapā un raušu, tevi iekšā!"

Brūtgāns tīšām to tā teicis, jo domājis: "Nu viņa taču sabaidīsies un griezīsies mājā."

Bet ne un ne, meita vēl labi nostājusies kapa malā, lai rauj. Nu saņēmis pie priekšauta un rāvis arī, bet priekšauts nebijis piedurts necik stipri, norāvis to vien, meita palikusi malā. Viņš sapņos tādēļ vien piemācījis priekšautu piedurt, lai neierautu meitu kapā, jo tiklīdz būtu apsējusi priekšautu ar pīni, tad būtu ierāvis meitu kapā.

Kaps tūliņ aizvēries un meitai, gribot negribot, bijis jāiet mājā. Rītā viņa aizgājusi kapsētā skatīties, kur priekšauts palicis. Atradusi to smalkās druskās saplosītu.

Trešā naktī brūtgāns atkal parādījies sapnī, teikdams: "Ja es tevi būtu ierāvis kapā, tad tavi kauli būtu sadauzīti smalkām druskām. Tādēļ neraudi vairs pēc manis!"