2. A. 365. Kārlis Ābele 1864. g., Valkas apk., A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 42 (15).

Vienai sievai nomira vīrs. Pēc bērēm viņa ikvakaru, kad citi aizgājuši gulēt, gāja uz paviļu un raudāja līdz pusnaktij.

Te vienu nakti atjāj viens ar baltu zirgu un saka, lai kāpjot zirgam mugurā! Šī domā, ka tas viņas vīrs, un kāpa arī. Uzkāpa, aizjāja līdz kapsētas vārtiem -- jājējs saka: "Mēness spoži spīd, mirons droši jāj. Kā tev nav bailes no manis?"

Šī atbild: "Kā man var no sava vīra bailes būt?"

Bet pa kapsētas vārtiem iejājot, sievu pārņēma varenas bailes. Viņa nolēca no zirga un sāka skriet uz skolas māju, kas nebija necik tālu no kapsētas. Mirons pamanījis, ka sieva bēg, devās ātri pakaļ līdz skolas mājai un ķēra ar nagiem dur(v)īs, ka lielas skrambas tai vietā palika. Bet sieviņa, ieskrējusi skolas mājā, nokrita gar zemi, un no lielām bailēm tūlīt bija nost.