4. A. 365. Jānis Auziņš no 65 g. vecas sieviņas no Talsu apgabala. Zin. Kom. kr. LP, VII, I, I38 (3).

Reiz vienai sievai nomiris vīrs. Viņa vienmēr gauži raudājusi, teikdama: "Kaut viņš jel reizi pie manis atnāktu!"

Te vīrs arī patiesi ieradies, un sieva to laipni saņēmusi, gājusi vakariņas raudzīt. Bet viņas meitiņa palikusi istabā un labi aplūkojusi tēvu. Apskatījusies, izskrējusi - tēvam nemanot pie mātes un teikusi: "Mem, kādēļ tētim tādi gaŗi, līki zobi?" Sieva tūlīt iet skatīties un patiesi! vīram bijuši gan gaŗi, līki zobi. Un no tā brīža sievai vīrs vairs nepaticis, sākusi gudrot, kā no līkzobja vaļā tikt?

Bet vīrs no tā laika apciemojis sievu katru vakaru, tikai pusnaktīs gājis projām. Tad sievai iekritušas domas paslēpties bēniņos. Labi. Nu vīrs nevarējis sagaidīt sievu ienākam, sācis pa malu malām meklēt, bet neesot varējis atrast - gājis laukā. Pašu laiku bijis pilns mēnesis. Vīrs vaicājis mēnesim : "Laun', laun', kur mana sieva?"

Mēnesis atteicis: "Luktā!"

Vīrs atkal pa malu malām izmeklējies, bet nekā; jo viņš neesot zinājis, ko vārds: luktā - nozīmējot. Kad trešo reizi mēnesim prasījis: "Kur mana sieva?" tad gailis patlaban dziedājis un vīrs pazudis. No tā laika vairs neesot nācis.

Piezīme. Šo, tādu pasaku, stāstot jaunām atraiknēm, lai pēc mirušā vīra daudz neraudot - atstāstītāja piezīmējusi. L. P.