5. A. 365. Pogu Jānis, Bechmanis, Bramberģnieku Pogās. LP, V, 9, 7.

Vecos laikos kādam saimniekam bija mita, ļoti traka dancotāja. Bet meita - tā kā šogad -- apprecas un jau - tā kā citu gadu - vīrs piepēži nomirst; tomēr trešajā gadā jaunā atraitne grib atkal dancot un danco arī, kur tikai dzīŗas.

Tikai vienreiz atgadījās. ka kaimiņu kāzās nebija dabūjusi dancot, un re, šij tūlin sirds ne vietā vairs.

"Vai tas pieredzēts!" viņa nopūšas, naktī mājā iedama, ,;būtu mans nelaiķis dzīvs, gan tas mani būtu izdancinājis."

Tiklīdz tos vārdus izteikusi, te balts vīrietis klāt, apkampj šo un danco, Iai put. Šī griežas, griežas, uz reizi apmana: baltajam rokas aukstas, ģīmis bāls - līķis, kas līķis. Vai aklis! nu paliek gan tā ērmoti ap sirdi un neko vairāk, izraujas no rakām sklābiņus vien prom; bet baltais pakaļ. Nu skrien, nu skrien, bet kas ir? Izbailēs nomulsusi no ceļa un ieskrējusi mežā, kur otrā malā kapi. Par laimi ierauga būdiņu ar uguntiņu un istabā sēž vecenīte. Ieskrien elsdama, pūsdama - vecene prasa: "Kur tad nu?"

Tā un tā - vai nevarot atpestīt no tā baltā, kas tur pakaļ lobj ?

"Redzēsim, meitiņ, redzēsim; bet tad tev jāatmin mana mīkla: "Zaļā zālīte, sarkana galviņa" [zemeņu oga]. Ja neatminēsi, tad neesi glābjama."

Atraitne minstinās cauru nakti -- jau rīts, vēl nav atminējusi. Nekā darīt!" vecene saka, "ej šodien vēl mājā!"

Tā paliek. Te otrā naktī atjāj pie atraitnes balts jājējs uz balta zirga un aicina līdz. Šī kā apmulsusi iet arī un kāpj baltiņam mugurā: šī nosēžas priekšā, baltais jājējs aiz muguras. Ceļā baltais prasa: "Vai tev arī bail no sava vīra?"

Ne, neesot.

Tas teicami!" šis atbild un sāk gavilēt: "Mēness gaišs, " " mans zirgs ir spožs, mēness gaišs, mans zirgs ir spožs.

Beidzot zirgs apstājas kapu kalniņā un paliek par zārka vāku; bet atraitne tai pašā brīdī nomirst.