6. M. Šimiņš no A. Zibera, Bruknā. LP, VII, I, 76 (31).

Bija divi meitas, abām bija mīļākais; bet nomira abi mīļākie meitām, nabadzītēm. Nu šīs raud bez gala.

Reiz abas raudules aizgāja citām meitām līdz uz dzīrām. Aiziet un ierauga savus mīļākos turpat kaktā stāvam. Sāks diet - abi mīļākie ņem katrs savu līgavu un dej arī; bet dej briesmīgi ātri. Meitas piekūst un stāsta kādai vecenītei, ka turpat stāvot viņu mīļākie kaktā un ka briesmīgi ātri dejot ar viņām. Vecenīte brīnās un nevar mīļākos nekur ieraudzīt. Beidzot tā pamāca meitas : "Ja nu dejat, tad uzminiet mīļākiem uz kājām jeb aizmetiet tiem kautko aiz zābaka!"

Labi, viena meita uzmina mīļākam uz kāju, otra aizmeta gredzenu aiz zābaka. Tūdaļ mīļākie ieklibo kaktā un paliek tādi nemierīgi. Meitas pārbīstas un mūk uz mājām. Bet mīļākie dzenas pakal. Par laimi meitas ierauga mazu, glītu istabiņu un iemūk turpat. Istabiņā lasīja lielā grāmatā vecīte, laipna vecīte, prasīdama, kāpēc šīs abas tik nobījušās?

Vecīte bijusi pati Laima.

Tā un tā - meitas izteikušas. Laima pamācījusi, lai vairs pēc mīļākiem neraudot, jo asarās esot viņiem gŗūti dusēt.

To teikusi, pazuda Laima, pazuda glītā mājiņa un viss atkal bija labi.