7. A. 365. Jūlius Egle Gulbenē. Zin. Kom. kr. LP, VII, I, 138 (4).

Reiz nomira jauns saimnieks. Sieva pēc viņa ļoti žēlojusies un vienmēr, viņu vārdā saukdama, raudājusi. Te vienu nakti, kad atkal raudājusi, iebraucis viens kungs ar divi zirgiem. Sieva izgājusi pretim, vaicādama, vai šis neesot šās vīrs? Kungs atbildējis : ja, šis pats tas esot, lai tikai dodot šam ko ēst. Sieva sākusi ēst taisīt. Bet kamēr tur taisījusi - ieskatījusies, ka tas nav vis šās vīrs, bet velns ar aitas kājām un asiņainiem zobiem. Nabadzīte nobijusies un cita nezinājusi ko darīt - uzlikusi ēdienu uz galda un pati aizbēgusi uz kūti. Tur kūtī vistas gulējušas uz redelēm -- šī tad arī uzkāpusi uz redelēm. Bet velns drīzi sācis sievas meklēt rokā, un gribējis ēst viņu nost. Dzenājis, dzenājis pa pēdām, kamēr iegājis kūtī, bet kā iegājis kūtī, tā tūlin gailis sācis dziedāt un velns nedrīkstējis vairs iet sievai klāt un aizskrējis nokliegdamies: ja šis viņu būtu rokā dabūjis, uz reizi būtu apēdis!