8. A. 65. Štraubergu Kārlis Blomes Jaun-Muceniekos. LP, V, 9, 24.

Senāk Meldeŗu pirtī dzīvojis vecītis ar vecenīti. Vecītis nomiris un vecenīte raudājusi un vaimanājusi pēc viņa dienām un naktim. Te vienu vakaru vecītis atbrauc ar baltu zirgu un aicina vecenīti 1īdza. Šī brauc arī. Pie Smiltenes kapsētas vecītis aptura baltiņu, uzved vecenīti kapsētā un sāk priekš viņas ar rokām bedri kašņāt: Vecenīte pārbīstas, ielec ratos un aizbrauc. Bet braucot apmaldījusies -- aizkūlusies pie svešas rijas. Neko darīt - kur taču naktī zin iet? - līdusi pa lodziņu turpat rijā izgulēt. Labi! uzlien krāsns augšā un guļ. Te necik ilgi - vecīts pakaļ un laukā pie lodziņa sauc uzsaukdams: "Nāc ārā, nāc ārā."

Bet tur rijā bijis viens mirons nolikts, ko vecenīte tumsā nepamanījusi; tas mirons zārkā atbildējis saucējam: "Ko es iešu? Nāc tu labāk iekšā!"

Vecītis ielēcis pa lodziņu; bet mirons nu aizspēris zārka vāku ārdos un ieklupis vecītim matos. Abi zibojušies līdz gaiļu laikam, tad pakrituši pie zemes un palikuši mierā. Vecenīte tagad nokāpusi no krāsns un stāstījusi mājiniekiem piedzīvojumu. Bet tos brīnumus! Līdz pabeigusi stāstīt, pati arī nomirusi un nu tai mājā bijuši jāpaglabā trīs mironi vienā reizē.