9. A. 365. 363. St. Ulanovska Viļānos. Zbibr wiadomosci do antropologii krajowei. Krakovā 1895, 349.

Bjeja kungs, i tam bjeja vīna mjeita, i tai mjeitai bjeja briuguons. Dzeivuoja jis cik ilgi ar jū i nūmyra. Jei aizzataisjēja sovā pokojā i raud cīši - rauduoja jei vīnu vokoru, rauduoja ūtru vakoru. iz treša vokara atīt briuguons iz jū - atguoja tys briuguons i soka: "Vjeļcīs, nazakavjējīs, brauksim iz manim!"

Nu. jei palyka cīši roda, apzavylkuos, pajēmja jei škapļeru [latīņu scapulaŗe, garīdznieku plecu drāna], rožancu [lūgšanu krelles] i lyugšanu gruomatu, izguoja uorā, a jis palyka par zyrgu i soka: "Sjēstīs, muna mīluo, iz maņa, brauksim iz munu sātu:

Jei braucja, braucja, jam tyka griuts cīši, jis soka: "Mjēņess spīž, zvaidzjeņis leib [līp, spīd], dzjeivs ar nūmyrušu brauc! Voi bais, jumprava?"

Jei atsoka: "Nava maņ bais!" Vaicoj jis: "Kas pi tjeva griuts ira?" "Nava pi maņa nikuo, toļko vīn škapļeri!" jis soka: "Svīst zjemjē!"

Jei nūsvīž tū škapļeru. Jis brauc, brauc ar jū, jam otkon griuts, jis soka: "Mjēņess spīž, zvaidzjeņis leib, dzjeivs ar nūmyrušu brauc! Voi bais jumprava?"

Jei soka: "Nava maņ bais!"

"A kas pi tjeva griuts ira ?"

"Nikuo nava, rožancys vīn!"

"Svīst zjemjē!"

Jei nūsvīdja. Brauc otkon, nūbrucja gobulu, jam griuts, jis soka: "Mjēņess spīž, zvaidzjeņis leib, dzjeivs ar nūmyrušu brauc! Vai bais, jumprava?"

Jei atsoka: "Nava maņ bais!" "A kas pi tjeva griuts ira?" "Maņ lyugšonu gruomota ira!" "Svīst zjemjē!"

Jei tū gruomatu nūsvīž. Jis brauc, brauc, dabrauc pi baznīcys, nūtur sovu zyrgu i soka:

"Pastuovi tu tja, es īšu vydā!" Īguoja jis vydā, a jei izkuopja nu zyrga, daguoja pi baznycis

durovu i vieras par škierbu, vieras, ka jis izvylka nabašnīku nu grobu i suoka ast, pajēdja i izguoja. Tei tyka cīši bais. Dabraucja jī pi kopu, jis nūtuŗēja zyrgu, izguoja iz kopu -- jei vieras izroka jis nabašnīku i suoka āst. Jei tyka cīši bais. Jei laidja bjēgt, tūlaik jis pakaj dzjeitīs pjēc juos. Jei skrāja, skrāja - dzierd, ka jis natuoļi pi juos. Daskŗēja jei Pi gruomotas sovys, jei patvjēra gruomotu, treis reizis ap golvu apgrīzja, i jis polyka cīši par lylu gobulu.

Daskrēja jei pi rožancys, patvjēra tū rožancu, apgrīzja ap golvu treis ŗeizis, jis palyka vjēl lyluoku gobulu. A jei vys skrīp, daskrēja jei pi škapļeru, Patvjēra škapļeri, apsvidja ap golvu trei ŗeizis, jis palyka par lylu gobulu.

Jei atkon skŗēja, daskŗēja pi ustobjeņis mozys, īskŗēja jei tamā ustobjeņā, radz, a tī nabašnīks guļ. I jis jau natuoļi ira, tys briuguons. Jei aizzataisjēja dūrs cīši, a jis jau daskŗēja pi ustobjeņis i suok byukšinuotīs: "Laid mani vydā!"

Jei nalaiž juo vydā, ar jis saka iz tuo nabašnīka : "Cjelīs tu, laid mani!" Jis īsuaka cjeltīs, a jei pakuora iz lūga rožancu, škapleri iz durovu, i pajēmja gruomotu, izlyka jam iz kriušu, tam nabašnīkam, i soka: "Guli tu leidza postoru dīnai!"

Tūlaik gails aizdzīduoja i tys briuguons izputjēja, a jei iz sātu ladās [taisās] īt. Guoja jei, guoja, nūguoja da sātys, īguoja sovā pokojā i nūmyra.