A. 365. Skolniece E. Prātniece no 60 g. vecas M. Vecvagāres Nicā. K. Lielozola kr.

Reiz bijuši divi bārenīši: brālis un māsa. Pēc neilga laika nomira arī brālis, un māsa ļoti raudāja pēc sava brāļa. Vienu vakaru viņa sēdējusi istabā, tā duŗvis pavērušās, ienācis brālis, nostājies pie durvim un sacījis: "Vai tev nav bail no manis?"

Māsa bija ļoti priecīga un atbildēja: "Kālab es no tevis baidīšos?"

Brālis sacīja, ka viņš esot atjājis viņai pakaļ, tādēļ ka viņa neļaujot viņam gulēt.

Māsa bija ar mieru un gāja brālim līdz, bija gaiša ziemas nakts, mēnesis spīdēja pie debesim. Brālis atkal prasīja: "Vai tev nav bail no manis?"

Māsa atbildēja, ka ne. Brālis runāja : "Mēness spīd spoži, mironis jāj čakli!"

Kad bija nojājuši uz kapsētu, tad brālis sacīja, lai māsa viņu uzgaidot pie kapa, viņš iešot novest zirgus, ko no vienām ganībām paņēmis.

Māsa apsēdusies pie kapa. Te uzreiz viņa dzirdējusi vienu balsi saucam: "Uzklāj savu villaini uz krusta, un pati mūc projām!"

Māsa tā darīja, uzklāja villaini uz krusta un pati uzkāpa kokā. Viņa redzēja, ka atskrien brālis, pieskrien pie krusta, ķeŗ villaini un ar visu krustu pazūd kapā.

Nu māsa nolēca no koka un lielās bailēs skrēja projām. Pārbijusies tā ieskrēja vienās mājās, kas atradās netālu no kapiem. Līdz bijusi ieskrējusi un izstāstījusi kā tai gadījies, tā viens bungojis pie loga un prasījis, lai laiž iekšā, ka tur esot ienākusi viena sieva, viņam vajagot ar to runāt.

Mājnieki atbildējuši, ka tur neviena neesot, lai tik ejot projām. Bet šis negājis vis un tik saucis, lai laiž iekšā. Par laimi iedziedājies gailis un saucējs tūlin pazudis. Nu māsa gāja uz mājām un nekad vairs neraudāja pēc mirušā brāļa.