1. A. 365. J. Siķēns Vecumniekos. Etn. IV, 184, 87.

Miroņi spējot atstāt savu kapu pilnīgi tādi, kādi tie apglabāti. Tie apmeklējot dzīvos, parādoties tiem un izrunājoties itkā dzīvi cilvēki. Sekošo nostāstu man stāstīja kāds vecs zaldāts, ar asarām acīs tas apgalvoja, ka to tiešām piedzīvojis.

Priekš zaldātos nodošanas tas iemīlējis kādu skuķi, ko tad arī bildinājis. Meitene jutusies it laimīga un atdevusies viņam ar sirdi un dvēseli. Bet te nu viņam vajadzējis aiziet dienestā un tā tad šķirties. Šķiroties viņi svēti solījušies viens otram palikt uzticīgi.

Lai nu gan daudz, reizes tādi solījumi top lauzti, bet pie mūsu jaunekļiem tas nenoticis. Gaŗus divdesmitpiecus gadus tie allaž domājuši viens par otru un gaidījuši, kad atkal varēs satikties. Jau pēdējais gads tuvojies beigām, un abi priecājušies un cerējuši, ka visi kavēkļi būs reiz pārvarēti: Bet viņu priekiem un cerībām nebija auts piepildīties, jo nāca negaidīta šķiršanās, kas viņus šķīra uz visu mūžu. Īsi priekš Juŗa pārnākšanas, viņa gaidītā brūte saslimusi un nomirusi.

Juris tālā svešumā par to neko nav zinājis. Līdz ar Juri atgriezušies uz dzimteni arī daži citi zaldāti, un visi kopā viņi nonākuši līdz Bauskai. Bijis jau vakars klāt un citi biedri uzmeklējuši naktsmāju, kur par nakti pārgulēt. Bet Juris, kas atradies ļoti tuvu savai sen neredzētai dzimtenei, domājis tik iet uz priekšu, lai vēl tai pašā naktī varētu satikties ar saviem tuvākiem radiem. Domāts darīts - tas nu viens pats devies ceļā.

Bijusi jau pusnakts, kad Juris nokļuvis pie sava pagasta baznīcas. Te nostājusies viņa priekšā, ceļa vidū kāda sieviete, uzlūkojusi viņu un devusies ar izplēstām rokām tam klāt. Juris gan iztrūcies, bet ātri vien pazinis, tā no balss, kā no izskata, ka tā ir viņa bildinātā brūte. Viņš nu to apkampi un nobučojis, bet tūlin arī atrāvies kā čūskas dzelts atpakaļ, jo brūte bijusi salta kā ledus.

"Ak, tu sabijies no manām saltajām lūpām!" tā iesaukusies. "Nebīsties, vis, tās tevis dēļ, tevi gaidot, tādas tapušas. Iesim, nāc man līdza, tad sasildīsimies un izrunāsimies."

Juris nevarējis izrunāt neviena vārda, viņš nezinājis, ko pats dara, un atradies kā bez samaņas, kā sapnī. Brūte paņēmusi to pie rokas un vilkusi sev līdza, viņš tikai sekojis tai, nemaz nepretodamies. Viņa to vedusi gar daudz mājiņām, kuŗām visapkārt bijuši apauguši skaisti koki, bet priekšā stāvējuši krāšņi puķu dārziņi. Pēc ilgākas iešanas viņa apstājusies pie kādas jaunas mājiņas, kas izskatījusies kā vēl nepabeigta, kā neuzkopta. Te nu viņa rādījusi ar roku uz durvim un uzsaukusi viņam : "Nu, ej iekšā!"

Viņš atbildējis, pats neapzinādamies, kādēļ: "Ej pati pa priekšu!"

Brūte arī atvērusi durvis un, it kā vilcinādamās, iegājusi iekšā. Tanī pašā acumirklī viņam nokrituši kā zvīņi no acim un viņš ieraudzījis, ka viņš atrodas kapsētā pie kāda jauna kapa. Tai brīdī turpat tuvumā dziedājis gailis un nu tas arī atjēdzies, ka stāv turpat pie baznīcas kapsētā, kroga tuvuma, kur dziedājis gailis.

Sabijies viņš steidzies pāri par kapsētas valni uz krogu. Noskrējis pie kroga, tas gribējis iet iekšā, bet visi logi bijuši vēl tumši, tā tad kroga ļaudis vēl gulējuši. Tad viņš apskatījies visapkārt, un nekā bīstama neredzēdams, saņēmis dūšu un gājis steigšus vien uz tēva mājām.

Mājās tas dabūjis zināt, ka viņa brūte vairs neatrodas starp dzīvajiem, bet priekš neilga laika jau bijusi aizgājusi uz viņu sauli, uz kurieni tad gribējusi aizvest arī viņu pašu.