2. A.365. Teicēja Tekla Visocka Nīcgalē. Kultūras balss kr.

Senējūs laikūs beja īrodums sasalasīt kaidā 1elokā piertī, kūpīgi parunuot un puosokas pastuostīt. Un jo kurai jaunovai vai otkon jaunekļam beja dorbs, tad jī ari tū jēmja leidza pastruaduot.

Kaidu reizi ļaudis saguojuši suoka smītīs un runuot. Vīns runoj tū, ūtrs tū. Kaids jauns čylvāks suoka sevi līlīt, ka šis asut ļūti drūss. Vēļ kaids ūtrs bolss atsasaucja: "Jo tu taids drūss, tad reit mes aizīsim uz ūtru pierti, bet tu pa tymsam pajem nu tuos pierts kruosnes akmeni!"

Labi." atbildēja drūsais. "

Utrā vokorā ari vysi sasalasīja un vēļ vairuok pīguoja redzēt, kai drūšais atness akmeni.

Drūsais prosa: "Vai gribat, es varu atnest akmeni!"

Kai tik īt jis pēc akmeua, tai ari cyti īt pasavārtu, vai eisti jlis īs pēc akmeņa nūsacitā piertī. Jis drūši īguoja piertī un gribēja pajemt akmeni, kai nazkas aiz rūkas -- cop un nalaiž vaļā. Klīgt byus lels kauns, bet palikt tī ar baist. Golu golā drūsais vaicoj: "Kas tu taids esi, ka.s turi maini aiz rūkas?"

"Es asu jaunova, kura grib izīt pi veira. Jo apsūleis mani pajemt, tad laizšu vaļā tovu rūku," atbild jam. Puisīšam tyka baist, bet apsūlēt ari nasagrib byut kaidai tur par veiru. Raudzēja klīgt tū veirīšu, kuri guoja Ieidzi, izk1īgt ari navar. Tad drūsais dūmoj : Sacīšu, kas byus, nabyus, vys jau jej ar varu manis napajems!"

"Palikšu, tik laid mani vaļā," soka puiss.

Tai tyka rūka va]ā un puiss prīcīgs ticis vaļā, kai tik var . atskcēja uz tū pierti, kurā sēdēja vysi un ar lelu gaidīšonu gaidīja, kad atīs drūsais. Puiss īguoja piertī un vysi nūsabeida juo izskata. Jis beja vyss palicis kai myrīys bolts un moti ari bolti nu lelas bailes. Kad puiss suoka stuostīt, tad vysi suoka srnītīs un drū synuot: "Tur nikas cyts nabeja, kai tik tu pats puorsabeidīs un nu tuos bailes navarēji rūkas atraut."

Tai jū puorlīcymoja un jis pavysam tū par kaidu laiku aiz- miersa. Kaidu reizi, zam kaidas lelas svātdīnas, sātā kaltēja isolu un paši beja aizguojuši uz ustobu. Par tū laiku sadaga pieris ar vysu īsolu. Kalidu reizi puišam īsagribēja pierts un jis dītmoj: "Išu uz kaimiņu pierti un labi izamozguošu!"

Aizīt uz tū pierti, kurā jis apsajēmja byut par veiru tai sī-vītei, kura beja aizkēruse aiz rūkas. Cyti guoja nu pierts prūjom, bet jis palyka piertī vīns pats. Puiss mozguojas un redz, ka izleida kaida smuka, smuka sīvīte nu krezosnes un runoj: "Tu zyni, ka apsajēmi mani precēt?"

Puiss suoka vysaiž pretuotīs, bet nikuo navarēja darīt, kai tik vajadzēja apprecēt. Kai tik pasacēja puiss, ka jis ar mīru jū precēt, uz reizes izataisīja tik skaista māja, ar vysaidim zaltim un sudobrim, tai i laistuos. Pībraucja daudzi ļaužu, beja ysvysaida ēdīņa un dzērīņa. Kad nūdzēra kuozas, pasaškeira pierts greida un caur tū vyss nūgryma. Tik reitā, kad jau nūguoja apsavārtu, vēl zam greidas varēja dzierdēt kaidu lelu trūksni. Nu tuo laika nikas navarēja ītt tymā piertī, tuopēc, ka baidēja un kai tik tymsā kas guoja cauri, tī nazkaids bolss klīdzja: "Bēdzīt, bēdzīt!"