1. A. 400. Burkinu Augusts Valmierā. LP, III, 31.

Reiz kādam jaunam saimniekam bijis kungam jāiet līdz uz medībām par dzinēju. Bet nu gadījies dzinējam tādu zvēru aplenkt, ko nevarējis nemaz izdzīt. Mocījies ilgu laiku. Beidzot zvērs nozudis kā ūdenī. Dzinējs atlaidies un gribējis atpakaļ griezties, bet tavu nelaimi. -- nevarējis vairs nevienas pazīstamas tekas atrast. Nu maldījies, maldījies, kamēr pienācis vakars. Nokrēslā jaunais saimnieks atlaidies pret ozolu un domājis turpat pa nakti palikt. Bet piepēži iespraušļojies pašā tuvumā zirgs. Viņš uzlēcis stāvus, noķēris zirgu pie sariem un domājis:

"Pag, pag, tagad esmu jāšus, jārauga vēl pamaldīties. Kas zin', vai nelaimējas ceļu atrast?"

Kā domājis, tā darījis. Nu jājis, jājis labu laiciņu. Uz vienu reizi tas pamanījis gaišas ugunis. Jājis klāt. Ak tu manu dieniņu! Ko nebija ne domājis, ne redzējis, to vajadzējis tagad maldoties pieredzēt, proti : pašā meža malā, stāvējusi skaista pils- ar zelta durvim un zelta logiem. Saimnieks tūlin piesējis zirgu lūku pavadā. un gājis iekšā. Bet tavus brīnumus! Kad jel viena cilvēka būtu. Ugunis gaišas, galdi klāti, ēdieni, dzērieni labi jo labi, bet ēdēja neviena. Izbrīnījies tādu laiku, gājis savu zirdziņu apraudzīt. Bet atkal brīnumi. Zirgs ievests zelta stallī un apkopts uz labāko.

"Nu, kad tevi!" viņš domājis un gājis atkal iekšā. Bijusi patlaban pusnakts. Te uz reizi vecs vecs vīrs sirmu bārdu iznācis no dibens istabām un saņēmis saimnieku laipni jo laipni. Saimnieks iesākumā tā kā sabijies; bet vecis teicis: "Nebīsties, es nekā jauna nedarīšu. Šī pils pieder man, tu vari palikt un dzīvot. Esmu noburts par zvēru; mana vecā māte bija ragana, tā to izdarīja. Tik pusnaktīs man vēlēts uz īsu brīdi par cilvēku palikt; cits laiks jānostaigā par zvēru. Tad tik nu to ievēro: apakš devītās istabas ir gaŗa ala, tur tu savu kāju nesper!"

Labi, vecis nu pazudis un saimnieks labi paēdis, padzēris un aizgājis gulēt. No rīta tas apstaigājis visas pils istabas; beidzot nonācis ir devītā istabā. Izskatījies, izskatījies, nezinājis, ko darīt: vai iet aizliegtajā alā, vai neiet. Apņēmies neiet. Pēc kāda brīža tas atkal pielīdis pie alas durvim un domājis: "Diezin, vai tur iekšā gaišs jeb tumšs?"

Viņš pavēris mazu mazu lietiņu alas durvis un domājis paglūnēt; bet durvis ar sparu atsprāgušas vaļām līdz galam un saimnieks gribot negribot atradies alā. Alas galā patlaban lēkusi saule, vidū bijis spožs rāms ezeriņš, ezeriņa malā meža līcis.

Saimnieks atlaidies meža līcī gaŗšļaukus un skatījies ūdenī. Viss bijis kluss, ne lapiņa nekustējusi. Te uz reizi sākuši it kā putnu spārni šmīkstēt. Saimnieks pacēlis acis un ieraudzījis gaisā trīs gulbjus. Tie nolaidušies ezeriņa malā, apskatījušies uzmanīgi uz visām pusēm un tad pārvērtušies par meitām. Pēc 'a brītiņa meitas norunājušas ezeriņā papeldēties. Viņas noņēmušas savus vaiņagus, pakārušas tos liepas zarā un pinušas matus vaļām. Bet saimnieks ātri ātri pagrābis vienu vaiņagu, paslēpis to apakš svārkiem un tecējis no alas ārā. Tā meita, kuŗai vaiņags piederējis, steigusies pakaļ un lūgusi, lai atdod viņas vaiņagu. Saimniekam meita ļoti patikusi, viņš neatdevis vis vaiņagu, bet vēl apkampis meitu ap vidu un iznesis to no alas ārā, lai celtu savam zirgam mugurā un bēgtu uz māju. Nu bēdzis, nu steidzies, kamēr sasniedzis savu māju.

Trešā dienā saimnieks gribējis ar jauno meitu kāzas svinēt. Bet meita vienmēr lūgusies "Atdod, puisīt, manu vaiņagu, atdod manu vaiņagu!"

Viņš domājis: "Rītu būs kāzas, var jau arī atdot, par to jau nekas!"

Atdevis; bet nu notikuši brīnumi: līdz ko meita uzliksi vaiņagu galvā, tā acumirklī pārvērtusies par gulbi un aizlaidusies projām uz savu alu. Saimniekam, to redzot, sirds pušu lūzusi no žēlabām pēc daiļās meitas. Viņš cieši apņēmies to atkal atdabūt, un tādēļ lēcis zirgam mugurā, lai steigtos uz skaisto pili. Aizjājis tur pašā pusnaktī. Viss cits bijis tāpat kā todien, tik vecis iznācis ļoti bargs pretim un uzsaucis: "Kā tu pārkāpi manu aizliegumu! Vai zini, tev uz vietas jāmirst."

"Ai, tētiņ," saimnieks lūdzies, "dari ar mani ko gribēdams, tik dzīvu atstāj."

"Labi, caur manu roku tev nebūs mirt, bet grūts darbs tev tagad priekšā. Ja vari to izdarīt, tad viss vēl labi; ja ne, tad nāve priekš acim. Tev jāiet caur viņu meža līci gar upmali vien un jānotiek līdz upes tiltiņam. Ejot visādi zvēri tevi aiztiks raugi no viņiem atgaiņāties; bet uz upes tiltiņa būs vislielākais zvērs - to raugi pārvārēt, tad būs labi. Bet ja tev tas neizdodas, tad mirsi."

Saimnieks pakampis zobini un steidzies uz cīniņu.

Uz ceļa zvēri plosījušies kā traki, bet saimnieka zobins šķaidījis viņus, ka putējis vien. Beidzot nonācis pie tiltiņa. Liels svampis to sagaidījis un drāzis saimniekam virsū, bet šis, kā licis ar zobinu, tā lielajam zvēram galva atšķīrusies uz katru pusi

Uzvarētājs gavilēdams gājis atpakaļ uz pili. Bet te sagaidījuši to vēl lielāki prieki. Visi trīs gulbji bijuši pārvērtušies par daiļām meitām un vecis par cilvēku. Tie nākuši saimniekam pretim un nezinājuši no prieka, ko darīt. Beidzot vecis teicis: "Zvēru pārvarēdams, tu izglābi mūs un mūsu pili. Tādēļ ņem manu jaunāko meitu par sievu, to pašu, kuŗu tu todien gribēji un nedabūji, un visu mantu, kas man pieder."