2. A. 400. 552. 302. No Blīdenes 1865. g. A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 131, 3.

Reiz medinieks ezera malā redz, ka trīs gulbji atskrien, izlien no spalvu ādiņām, paliek par skaistiem sievišķiem un ieiet ezerā mazgāties. - Viņas bijušas ķēniņa meitas. -- Kamēr šīs mazgājās, mediniekas paņem jaunākās meitas gulbja ādiņu, ienes savā būdiņā un ieslēdz skapī.

Kad meitas bija nomazgājušās, grib atkal ādiņās ielīst, jaunākā neatron savu ādiņu vaiŗs. Nu šī gāja lūgties, lai medinieks atdotu ādiņu; bet tas atteica, ka neatdošot, gribot iaunāko meitu par sievu apņemt. Nu aizskrēja tās divi projām, un jaunākai bija jāpaliek, vai grib. vai negrib.

Kādu dienu medinieks aizgāja medīt, aizmirsdams skapi neaizslēgtu. 'Tad jaunākā meita izņēma no skapja savu ādiņu, ielīda iekšā un aizskrēja projām: bet uz galdu bija atstājusi zīmīti: ja medinieks vēloties viņu dabūt, lai jājot uz Balto kalnu, tur viņa būšot. Medinieks dikti bēdājās, jo par Balto kalnu nekā nezināja, kur tāds. Pēc kādām dienām atkal izgāja medīt un nu piepēži atrada lauvu bedri. Lauva prasīja, kādēļ viņš tik bēdīgs izskatoties?

Viņš nu visas bēdas izkratīja un lūgtin lūdza, vai lauva nevarot palīdzēt? Labi, lauva iznāca no bedres tik dikti rūkdams, ka visa zeme trīcēja . . . Pēc maza brītiņa vēl pieradās lācis, ērglis, skudre - nu tikai zaķis vien trūka. Tad lauva iedeva mediniekam vienu no savām spalvām un sacīja: "Ja tev gŗūti klājas, tad piemini manis un tu tapsi tŗīsreiz tik stiprs kā es!"

Tāpat arī lācis darīja. Un ērglis izrāva vienu spalvu no sava spārna, teikdams: "Ja tev gŗūti klājas, piemini mani, tad tu varēsi trīsreiz augstāku skriet nekā es."

Beidzot ar' skudre norāva sev vienu kājiņu, teikdama: "Še mana kāja, ja tev kādreiz gŗūti klājas, piemini manis, tad būsi trīsreiz mazāks par mani!"

Patlaban medinieks gribēja no zvēriem šķirties, te zaķis itin piekusis klāt.

Lauva zaķim prasa: "Kur tik ilgi biji?"

Zaķis nobijies atbild, ka esot bijis Baltā kalnā. Tad lauva zaķim pavēlēja, lai pavadot medinieku un parādot ceļu uz Balto kalnu. Labi, Gāja, gāja zaķis ar medinieku, te uz vienu reizi zaķis ceļā nozuda. Nu medinieks atkal noskuma domādams; kā lai to ceļu nezinādams nostaigā? Te ātri atcerējās, ko ērglis bija teicis un tūlīt pieminējis trīs reiz ērgli, dabūja spārnus un skrēja, kamēr noskrēja Baltā kalnā.

Baltā kalnā bij mazs, mazs caurumiņš. Nu pieminēja skudri trīs reizes, sarāvās trīs reiz vēl mazāks par skudri, un līda kalna iekšienē. Līda, līda. uzgāja vienu kambari, tur bija tā vecākā ķēniņa meita, meita, kas toreiz ezerā mazgājusies. Bet tā lūdza medinieku, lai steidzoties projām, jo drīzumā velns pārnākšot un tas viņu nokaušot. Un tai pašā kambarī uz galda bija zāļu kauss ar lielu, lielu zobinu blakām. Ķēniņa meita tad pamācīja ja gribot velnam atkauties, lai iedzeŗot tās zāles un satveŗot zobinu. Šis to darīja. Pārnāca velns, iesāka cīnīties; bet medinieks velnam nocirta kaklu.

Nu pārvērtās atkal par skudri un līda tālāk., atrada otru kambari, kur otra ķēniņa meita dzīvoja. Tāpat notikās, iedzēra zāles, nokāva velnu ar trim galvām.

Līda atkal tālāku, atrada trešo kambari, kur jaunākā, meklējamā ķēniņa meita dzīvoja. Te atkal tāpat, iedzēra zāles, nokāva velnu ar deviņām galvām.

Nu viņš gribēja jaunāko ķēniņa meitu tūlin līdz ņemt; bet tā sacīja, nevarot vēl iet, jo kalnā liels lācis esot nokaujams, tad. Labi, pieminēja lauvu, dabūja lauvas stiprumu un gāja lāci kaut. Nokāva lāci, sacirta gabalos, izskrēja no lāča mazs putniņš; pārvērtās par ērgli, noķēra putniņu; pārcirta, atrada putniņā pautiņu; pāršķēla putniņa pautiņu, atrada pautiņā atslēgu; sāka ar atslēgu jaunākās meitas pili slēgt, atslēdza un nu pils pacēlās kalnā, un dabūja precēt jaunāko meitu.