3. A. 400. 329. Alfreds Kurzemē, "Tautas pasakas" 1893, 12-16 (6).

Viens tēvs gribēja savu vienīgo dēlu Ancīti 1abi izskolot, bet nevarēja nekur tam skolas atrast. Te kādu dienu pie viņiem atnāca vecs, smalki ģērbies kungs un piedāvājās īsā laikā izmācīt Anšeli visās pasaules gudrībās. Tēvs par tādu piedāvājumu nezināja kā priecāties, kā pateikties. Viņš vēl dēlu nobučoja, piekodināja, lai uzcītīgi mācoties, un tad atlaida.

Vecais kungs, kas cits nekas nebija, kā burvis, aizveda puiku uz kādu brīnum skaistu pili. Te Anšelim bija ļoti laba dzīve. Visas gudrības viņš pāri nedēļās pamatīgi izmācījās un tam cita darba nebija, kā ēst, dzert, gulēt un apbrīnot pils jaukos kambarus, jeb pastaigāties pa apbrīnojami skaistajiem pils dārziem.

Viņa skolotājs izgāja katru dienu uz lauku tur Anšelim bija pilnīgi sava vaļa rokā. Ko viņš gribēja to darīja. Tikai žēl, ka ne pilī, ne viņas apkārtnē nevarēja uziet neviena cilvēka. Kad ēdamais laiks pienāca, tad neredzamas rokas apklāja galdus, un apkrāva tos ar visvisādiem ēdieniem un dzērieniem. Par velti Anšelis nopūlējās paslēpdamies un slepeni uzmanīdams, viņš nekā nevarēja nomanīt, un tam bij diena pēc dienas jāpavada drūmā vientulībā.

Vairāk mēneši jau bija aiztecējuši, kopš Anšelis uzturējās skaistajā velna pilī. Kādā dienā, kad viņa kungs un skolotājs bija atkal aizgājis, jauneklis, gaŗa laika mocīts, atstāja pili un sāka klejot pa plašo pils parku. Domās nogrimis, viņš gāja arvien tālāk . un tālāk; līdz nonāca pie kādas, visapkārt meža ierobežotas, jaukas pakalnes, uz kuŗas atradās trīs dārzi. Viens dārzs bija iežogots ar sudraba sētu, otrs ar zelta un trešais ar dimanta.

Līksmi gavilēdams Anšelis steidzās ieiet pirmajā dārzā. Ai, cik jauki tur viss bija! Tur auga visādi augļu koki. Skaistie, nogatavojušies angļi karājās vilinādami uz leju. Skaistas puķes kupli ziedēja un izplatīja pa visu apkārtni apreibinošu smaržu. Putniņi priecīgi lēkāja pa koku zariem, skandinādami savas saldās miesu un dvēseli pacilājošās meldijas. Avotiņi šur tur no zemes iztecēja un devās krākdami uz leju, kur tie par strautiņiem palikuši, tecēja pa puķaino pļavu tālāk. Zivtiņas priecīgi spēlējās strautiņu viņos un ūdens lāses krāsojās jaukajos saules staros dažādās krāsās.

Kādu brīdi Anšelis stāvēja kā apstulbis dabas jaukumos lūkodamies, tad viņš gāja pamazām tālāk uz dārza viduci.

Te viņš ieraudzīja skaistu lapeni un lapenē uz beņķa skaistu jaunavu sēžot un bēdīgi uz zemi skatoties.

Klāt piegājis un to apsveicinājis, viņš iesāka. par šo un to tērzēt. Kādu laiciņu laipni iztērzējies, Anšelis nevarēja atturēties to nenobučojis un neprasījis, vai gribot viņam par sievu palikt.

"Labprāt," jaunava atbildēja, "tik izlaid mani no šī dārza, kur es esmu ieslodzīta."

Jauneklis to apsolījās, un jaunavu pie rokas ņēmis, izveda no dārza un uzņēma ceļu uz pili. Bet kad tie kādā vietā pienāca tuvu pie jūrmalas, tad jaunava piepēži pārvērtās par pīli, ielaidās jūŗā un aizpeldēja projām.

Par tādu pievilšanu gauži noskumis, Anšelis aizgāja no jūrmalas uz pili un no tās neiznāca līdz pat vakaram.

Vakarā pārnāca viņa kungs dusmīgs mājās. Viņš bija sastapis bēgošo jaunavu, noķēris un pārvedis atpakaļ uz viņas dārzu. Tad viņš sauca jaunekli priekšā un tam cieti piekodināja, lai uz priekšu vairs tā nedarot un neklausot kādas jaunavas ierunām.

Otrā dienā, kad vecais izgāja atkal uz lauku un atstāja jaunekli vienu pašu, šis steidzās no pils ārā pastaigāties pa jauko apkārtni. Kādu brīdi staigājis, viņš nonāca atkal pie tās pakalnes, kur atradās tie trīs dārzi. Toreiz viņš vairs negāja sudraba dārzā, bet tam blakus stāvošā zelta dārzā. Te bija viss vēl daudz jaukāks kā sudraba dārzā. Dārza vidū starp daudz skaistām puķēm sēdēja jaunava, kas bija vēl daudz skaistāka par pirmo. Jauneklis to ieraudzījis, steidzās tai klāt, apsveicināja un ielaidās ar to valodā. Viņas balss skanēja tik mīlīgi un jauki, viņas seja bija tik daiļa, ka jauneklis kaislu jūtu sagrābts, to sirsnīgi apkampa, nobučoja un jautāja, vai viņa gribot tam par sievu palikt.

"Labprāt," šī atteica, "tik izlaid mani no šī dārza."

Anšelis aizmirsa savu solījumu un paklausīja skaistajai jaunavai, cerēdams nu droši laimes ostā iebraukt. Bet bija vīlies. Ārā tikusi, skaistule pārvērtās par slaidu stirnu un pazuda meža biezumos. Anšelim nekas cits neatlika, kā iet noskumušam uz pili atpakaļ.

Drīz arī pārnāca viņa kungs, kas arī otru jaunavu bija noķēris, un ar briesmīgām dusmām uzkliedza Anšelim, ja viņš vēl reiz tā darīšot, tad viņš to uz vietas nokaušot.

Rītā, kad Anšeļa kungs bija jau sen aizgājis, jaunekli pārņēma nesavaldāma iegriba, iet pastaigāties. Pie zināmajiem dārziem nonācis, viņš iegāja dimanta dārzā. Šis bija jaukākais no visiem. Aiz brīnumiem un prieka jauneklis pavisam apstulba. Bet ieraugot dārza vidū sēdošo jaunavu, kas atkal bija daiļāka par abām pirmajām, viņš apstulba. Visu aizmirzdams, viņš pie tās pieskrēja. apkampa un daudzreiz bučodams jautāja, vai tā gribot viņa sieva būt.

Skaistule, viņu brītiņu uzlūkojusi, teica: "Jaunekli tu man gauži patīci un es tev labprāt gribu par sievu palikt un nevis tā piekrāpt, kā to tās divas darījušas. Bet mūsu vēlēšanās var tik tad piepildīties, ja tavs un mans kungs to atļaus. Tāpēc ej tagad mierīgi uz pili un gaidi viņu pārnākam. Kad viņš pārnāks, tad izrādies gauži bēdīgs; tad viņš tev jautās, par ko tu noskumis. Izsaki tad droši, ko tu vēlies, un viņš to paklausīs."

Anšelis pateicās par padomu, noskūpstīja vairāk reizes savu daiļo līgavu un steidzās atpakaļ uz pili.

Kad viņa kungs pret vakaru pārnāca, tad viņš savu audzēkni atrada pils lielajā zālē noskumušu sēdam. Viņš tam jautāja, kālab tik skumīgs esot. Anšelis nu krita savam kungam pie kājām un sirsnīgi lūdza, lai viņam dodot to meitu par sievu, kas dimanta dārzā dzīvojot, un lai atlaižot viņu, ka tas varot iet uz sava tēva mājām.

Vecais viņa lūgumu paklausīja. Deva tam skaisto jaunavu no dimanta dārza par sievu, turklāt vēl bagātu pūru un atlaida, lai ejot uz Anšeļa tēva mājām. Šķirdamies vēl vecais Anšelim piekodināja, lai to balto drēbju, kas esot pašā pūra dibenā, nekad nenododot sievai uzvilkt, citādi tā palikšot neuzticīga. Tad viņi atvadījās un izšķīrās.

Anšelis pārnāca ar savu sievu par bagātu lielkungu mājās, jo vecais kungs jeb velns bija viņam daudz naudas līdz iedevis. Viņš nopirka lepnu pili un aicināja visus apkārtējos lielkungus un ķēniņus pie sevis uz viesībām, Bet viņa sieva bija bezgalīgi skaista, tā ka daudz to iemīlēja.

Reiz kāds ķēniņš to ieaicināja pie sevis uz balli. Sieva nu gribēja apvilkt baltās drēbes, bet vīrs stingri pretojās. Pēdīgi viņš, nevarēdams viņas lūgumam pretī turēties, arī pieļāvās un laida apvilkt baltās drēbes. Tikko tas bija noticis, tad viņa pārvērtās par baltu gulbi un aizlidoja pa gaisu.

Anšelis par to gauži noskuma un apņēmās savu sievu uzmeklēt, lai vai līdz pasaules galam būtu jāiet. Uz ceļa izgājis, viņš sastapa savu agrāko kungu. Tam viņš izteica savas bēdas un lūdza pēc padoma. Vecais, galvu pakratījis, sacīja: "Dēls, slikti esi darījis! Kam tev vajadzēja viņai jaut baltās drēbes apvilkt? Tagad viņa atrodas aiz trīsdeviņām ķēniņu valstim, pie kāda bagāta un varena ķēniņa. Ej! ja tev izdodas viņu atdabūt, būs labi, ja ne, tad nekā."

Anšelis nu steidzās knaši tālāk, līdz kamēr atrada to vietu, kur viņa sieva dzīvoja. Viņš to uzaicināja nākt atpakaļ, bet šī atteica, ka to tik tad darīšot; ja viņš tā noslēpšoties, ka viņa to nevarēšot dabūt zināt. Bet viņai bija tāds spieģelītis, kuŗā visu, ko vien gribēja, varēja ieraudzīt un dabūt zināt. Taču Anšelis ar kādas kalpones palīdzību noslēpās tā, kā ķēniņiene nevarēja pasacīt, kur viņš bija. Viņš pārvērtās par adatu un kalpone viņu aizsprauda aiz spieģelīša. Ķēniņiene viņa nevarēja ieraudzīt un aiz dusmām par spieģelīti, to iesvieda krāsnī ar visu Anšeli, bet šis žigli pārvērtās par putnu un izskrēja no krāsns, palika tad par cilvēku un krita ķēniņienei ap kaklu. Šī to arī nu pieņēma un gāja tam līdzi atpakaļ uz viņa mājām.

Viņi nu dzīvoja laimīgi ilgus gadus, piedzīvoja bērnus un bērnu bērnus.