4. A. 400. Lapas Mārtiņš Rūjienā. "Pasakas un nostāsti" I 1902, i .

Kāds saimnieks vēlā vakarā pie mājas durvim dzirdējis mazu bērnu raudam. Ārā izgājis, viņš ieraudzījis mazu meitiņu, tikko gadu vecu. Viņš to ienesis iekšā, paēdinājis un tad saimniece

to rūpīgi guldinājusi savā vienīgā dēla šūpolī, kas bijis jau trīs gadi vecs un tādēļ šūpolī vairs negulējis. Kaut gan mācītājs trīs svētdienas ziņojis no kanceles, kaut gan muižas valde rakstījusi pienācīgām tiesām par bērna atrašanu, tomēr bērna vecāki palikuši nezināmi. Bērna atradējs saimnieks to tādēļ pieņēmis par savu audžu bērnu. Kad meitene paaugusi, tā katrā ziņā bijusi krietns, čakls un paklausīgs bērns. Tā ka audžu vecāki par viņu priecājušies.

Kad atrastā audžu meita bijusi pieaugusi, tad tā bijusi veikla un priekšzīmīga strādniece un visādi centusies atlīdzināt audžu vecāku audzināšanas pūles. Tikai tas bijis pie viņas kautkas savāds, ka viņa bijusi par daudz nopietna, nemīlējusi nekādas jautrības un nekad nepasmējusies. Arī no baznīcas apmeklēšanas viņa visādi raudzījusi izvairīties, aizbildinādamās, ka arī pa svētdienām mājās esot darba diezgan. Un darbi viņai brīnum ātri un veikli šķīrušies, tā ka prieks bijis noskatīties viņas darbos.

Saimnieka vienīgais dēls iemīlējis jaunavu, un arī viņa vecāki vēlējušies, lai no viņiem abiem iznāktu pārs, tādēļ ka atzinuši ka krietnākas sievas un saimnieces viņu dēls nevarētu dabūt. Viņš to pēdīgi arī apprecējis un viņa vecāki vecuma dēļ atdevuši jaunajam pāram māju.

Jauniem saimniekiem rādījusies būt jauna laime. Viss viņiem labi izdevies: labība vienmēr izdevusi daudz labāku ražu, nekā citiem saimniekiem, visi mājkustoņi bijuši brangi. Sevišķi piena un sviesta jaunai saimniecei bijis papilnam, tā ka kaimiņi sākuši to apskaust un daudzināt, ka visu to viņa nepanākot ar savu krietno darbību, bet viņai laikam esot kāda īpaša skola, īpaša gudrība, ar ko tā visu iegūstot; jo citi arī protot strādāt un strādājot, bet sekmes esot daudz vājākas. Bet šādas skaudības runas nenākušas jauno saimnieku ausīs, tādēļ ka viņi ar citiem nesatikušies, bet nodevušies vienīgi savam darbam. Jauno saimnieku laulība jau bijusi apsvētīta ar diviem bērniem un viņu labklājība visādi pavairojusies.

Kādas svētdienas rītā saimnieks uzrunājis savu laulāto draudzeni, ka šodien viņiem reiz jābraucot uz baznīcu, lai mācītājs un citi ļaudis nesāktu domāt, ka viņi esot bezdievīgi, kam nekas cits nerūpot, kā mantas krāšana un laicīga labklājība. Kaimiņi jau tā viņus apskaužot un aprunājot. Saimniece gan raudzījusi dažādi izvairīties no baznīcas apmeklēšanas; bet kad vīrs nekā nebijis pierunājams, lai viņu atstāj mājā, tad viņa braukusi līdz.

Baznīcā saimnieks sēdējis vīriešu pusē un saimniece sieviešu pusē, bet viens no otra necik tālu, tā kā saimnieks savu sievu gluži labi varējis saredzēt. Bijusi karsta diena un pie grūtiem nedēļas darbiem novārgušie baznīcēni pa sprediķa laiku gandrīz it visi snauduši. Tad uz reiz saimnieks ieraudzījis, ka viņa sieva pasmējusies. Tas bijis pirmo reizi, kur viņš savu sievu redzējis smejamies un vēl taisni baznīcā, kur smieties nepieklājas.

Kad viņi no baznīcas braukuši uz māju, vīrs tai jautājis, kādēļ viņa baznīcā smējusies.

To man nav brīv tev sacīt," viņa atbildējusi. "

Tāda liegšanās viņu padarījusi vēl ziņkārīgāku, un tādēļ viņš sievai bez mitēšanās uzstājies, lai saka, kādēļ viņa baznīcā smējusies.

"Nevēlies to zināt, mīļais vīriņ: jo man tiešām nav brīv tev to pasacīt. un ja es tomēr tev to pasacītu, tad es taptu nelaimīga un varbūt tu arī."

Bet viņas vīrs domājis, ka viņa to tikai tā izvairīdamies saka, un tādēļ jo stingri uzstājies, lai viņam pasaka, kādēļ viņa baznīcā smējusies. "Tu man pavēli tev to pasacīt un tādēļ man jāpaklausa: jo tu esi mans vīrs, kaut gan es zinu, ka tas nebūs par labu ne man nedz tev. Es tādēļ baznīcā smējos, ka redzēju, ka velns tos baznīcēnus, kas pa sprediķa laiku snauda, pierakstīja uz jēlas zirga ādas, bet tādēļ, ka snaudēju bija ļoti daudz, zirga āda bija par mazu, velns vienu ādas galu nolika zem mājām un otru ieņēma zobos un tā ādu paspīlēja lielāku. To redzot, man negribot bija jāpasmejas." Tā sieva stāstījusi.

Iet kā tad tu viena varēji saredzēt velna rīkošanos pa baznīcu, kad es un citi baznīcēni to neredzējām'?" vīrs jautājis. "Kad tev vienu noslēpumu esmu pasacījusi, tad man tev jāpasaka arī otrs," viņa atbildējusi. ,Es tādēļ varēju saredzēt velnu , ka neesmu tāds cilvēks, kāds tu, bet ragana. Mana māte, kas arī bija ragana, vēlējās mani atsvabināt no velna varas un padarīt par godīgu cilvēku, tādēļ viņa mani jau mazu meiteni nolika pie tava tēva mājas, ka es taptu uzņemta par audžu meitu un uz audzināta pie godīgiem cilvēkiem. Man bija jāizturas nopietni un rāmi, bija uzcītīgi jāstrādā un jāatturas no baznīcas apmeklē šanas. Kad tu mani apprecēji, tad es sajutos ļoti laimīga, jo pēc mūsu kāzām man vēl tikai pieci gadi bija jāpavada par savādnieci, un pēc tā laika es no velna varas būtu pilnīgi atsvabināta, nebūtu vairs ragana un varētu dzīvot kā visi citi cilvēki. Un šie pieci gadi pēc maz mēnešiem būtu pagājuši un es būtu svabada un laimīga, ar tevi kopā pavadot savu mūžu, ja tu mani šorīt nebūtu piespiedis braukt tev līdz uz baznīcu, un man neatlaidīgi nebūtu pavēlējis, lai tev pasaku, kādēļ es baznīcā smējos. Bet tagad viss ir beigts, mana cerība pagalam un arī tava laime izirusi."

Viņas vīrs to nemaz neticējis, ko viņa tam bija stāstījusi, un viņai sacījis, ka viņš to visu atzīstot par tīrām blēņām. Bet viņa tad ar savu vīru visā baznīcas ceļā vairs neviena vārda nerunājusi. Arī tās dienas vakarā viņa bijusi pilnīgi mēma un ļoti skumīga. Viņa izskatījusies gluži pārvērtusies un izturējusies pret savu vīru tik vienaldzīgi, it kā tas viņai būtu gluži svešs. Pat savus bērnus viņa vairs nerādījusies mīlējot, jo saimnieka māte dzirdējusi, ka viņa paklusi sacījusi: "Tagad jūs esat raganas bērni!"

Naktī, kad visi gulējuši, mājas puisis, kas vēlu bija palicis krogā, pārnākdams redzējis, ka saimniece ar abiem bērniem iznākusi no istabas, vienu nesdama klēpī un otru, lielāko, vezdama pie rokas. Puisis, to redzēdams, pagalmā paslēpies aiz ratiem, lai slepeni noskatītos, ko saimniece darīs. Viņa izvilkusi kātu no slotas, kas pie durvju stenderes bijusi pieslieta, uzstājusies uz tā stakliski, paņēmusi abus bērnus sev priekšā un tad runājusi: "Tagad, mani bērniņi` aizjāsim uz manas mātes māju, jo še vairs nav mūsu māja un tādēļ mēs še vairs nevaram palikt."

Tad viņa uz slotas kāta pacēlusies gaisā un ar abiem bērniem vēja ātrumā aizjājusi pa gaisu. Puisis, to visu redzēdams, bijis ļoti izbijies un aizgājis uz klētiņu gulēt. Bet miegs viņam tonakt nemaz nenācis, tādēļ, ka vienmēr bijis jādomā par to, ko pagājušā naktī priekš pusnakts bija redzējis. Nākošam rītam austot, viņš izgājis pagalmā un redzējis, ka slota ar visu kātu stāv vēl pieslieta pie durvju stenderes. Puisis par to priecājies un domājis, ka viss tas, ko viņš pagājušā naktī redzējis, bijis tikai murgi, tādēļ, ka vakarvakarā krogā bija īsti daudz dzēris. Bet drīz vien izrādījies, ka saimniece ar bērniem pa nakti patiesi pazudusi, visiem māju iedzīvotājiem par lielu uztraukumu.

Iesākot saimnieks un viņa vecāki ticējuši, ka pazudusī saimniece vēl pārnāks. Bet tas nenoticis, tu kad puisis viņam pēdīgi pastāstījis, ko svētdienas vakarā, vēlu no kroga pārnākot, bija redzējis, tad saimnieks, atceroties to, ko viņa pazudusī sieva, no baznīcas uz māju braucot, viņam bija sacījusi, sācis arī ticēt, ka saimniece patiesi bijusi ragana, un viņu atstājusi, paņemdama arī viņa bērnus līdz. Viss šis piedzīvojums padarījis viņu nelaimīgu.

Līdz ar saimnieces pazušanu arī visa turība un laba kārtība mājā sākusi panīkt. Saimnieks nodevies žūpošanai, un pēdīgi kungs tam atņēmis māju.