5. A. 400. H. Brikmanis Ķieģelu Braškā, Valmieras apr.

Reiz viens vīrs apprecējis raganas meitu. Kad ragana meitu izvadījusi pie vīra, tad stingri noteikusi, ka viņai nav brīv līdz desmit gadiem iet baznīcā. Meita ar to apņēmusies. Bet vīrs bijis liels dievvārdu cienītājs. Vai katru svētdienu braucis uz baznīcu un aizvien mudinājis sievu braukt sev līdz. Viņa jau deviņi gadi bijusi atturējusies nebraukusi vīram līdz uz baznīcu. Bet desmitā gadā pēc kāzām nevarējusi vairs. atturēties vīra mudinājumam un pret savas pašas gribu aizbraukusi līdz uz baznīcu.

Baznīcā sieva labu laiciņu smējusi. Kad dievkalpojums bijis cauri, braukuši uz māju. Mājā vīrs prasījis sievai, kādēļ šī baznīcā smējusi. Sieva negribējusi, negribējusi nemaz teikt, bet vīrs neatlaidies, tirdījis vai visu svētdienas pēcpusdienu, kamēr sieva beidzot ar pateikusi. Baznīcā starp baznīcēniem bijis arī velns ar vērša ādu un zīmuli rokā. Uz ādas viņš rakstījis visus tos, kas baznīcā esot gulējuši. Āda esot bijusi pilna pierakstīta, bet gulētāji vēl visi neesot bijuši uzrakstīti. Tad velns esot ņēmis ādu ķepās un zobos un stīvējis lielāku, lai būtu arī rūme tos uzrakstīt, kas guļ un kuŗiem uz ādas vietas pietrūcis. Par to viņa esat smējusies.

Vīrs tagad bijis apmierināts. Vakarā sieva nogaidījusi, kad visi jau bijuši aizmiguši. Tad paņēmusi slotu. No tās izsituse ārā kātu. Atvedusi klusām savus abus bērnus, jo laulībā viņiem bija dzimuši divi bērni. Ķēķī sieva uzsēdusies uz slotas kāta, katru kāju savā pusē. Tāpat uzsēdinājusi savus abus bērnus, mazāko priekšā, lielāko sev aiz muguras. Nomurminājusi kaut kādus vārdus un pazudusi, pa ķēķa lodziņu aizlaižoties.

Visu redzējusi kāda vecāka sieviņa, kuŗa vēl nav bijusi aizmigusi. Bet tas viņai izlicies it kā pa sapņiem. Otrā dienā patiesi saimniece bijusi ar bērniem pazudusi.