6. A. 400. Zariņu Jānis Lenčos. Etn. I, 1891, 129. LP, VII, I, 920 (2).

Reiz lielmātei, vannā mazgājoties, pienākusi vilkata un viņai uzmetusi savu kažoku. Tiklīdz kažoks bijis lielmātei virsū, viņa pārvērtusies par vilkatu un aiztecējusi uz mežu. Viņai bijis zīdāms bērniņš, kuŗu sulainis nesis uz mežu un staigādams saucis: "Vilciņ, steidzies, bērniņš raud, saulīt' noriet, vakars klāt!"

Vilkata tecējusi un saukusi:

"Gan jau iemu, gan jau teku,

Virši manas kājas grauž!"

Klāt pienākusi, kažoku novilkusi un, par cilvēku pārvērtusies, bērniņu pazīdījusi, atkal kažoku uzvilkusi un aizskrējusi par vilku. Tā tas gājis labu laiku, kamēr reiz vilkata sacījusi: "Vēl rītvakar, tad vairāk ne, tad mums jāiet uz tāliem mežiem projām!"

Sulainis domājis: "Kā gan varētu lielmāti atpestīt?" Un tajā vietā, kur viņa bērniņu zīdījusi, bijis liels akmens, uz kuŗa lielmāte savu kažoku uzlikusi, kamēr bērnu zīdījusi.

Otrā dienā sulainis aizgājis agri uz mežu un virs akmeņa kurinājis uguni, kamēr ļoti karstu nokurinājis. Krēslu, uz kuŗa lielmāte sēdējusi, panesis tālāku no akmeņa nost. Kad vilkata nākusi, gājis pretī un palīdzējis kažoku novilkt. Atsēdinājis viņu uz krēsla un kažoku uzklājis uz karstā akmeņa. Kažoks, sulainim uzklājot, jau sācis kā pods vārīties. Sulainis ātri griezies nost un gājis pie lielmātes. Kažoks drīzā laikā pārvērties par ogli un izplatījis tik nejauku smaku, ka lielmāte, smaku sadusi, uzlēkusi no krēsla un izsaukusies: "Vai, kas tā par smaku? Kad tikai mans kažoks vēl nesadeg?"

Un skrējusi pie akmeņa pēc kažoka, bet tas jau bijis eglē. Kažoku vairs nedabūjušai, viņai bijis jāpaliek par cilvēku. Sulainis viņu pliku pārvedis mājā, atdevis lielkungam, kas par to vareni priecājies un sulaini bagātīgi apdāvinājis.