7. A. 400. A. Gari-Juone no 40 g. vecas Dortholtes, Dricēnos. Kultūras balss kr.

Seņ senējūs laikūs dzeivuoja vīns kēneņš, jam beja dāls. Ap skaistū kēneņa pili beja lela pļova, pļovas vydā prūds [ezers]. Kotru reitu kēneņa dāls guoja uz prūdu un redz, ka plova vysapkuort izslīdeita. Ji navar saprast, kas par nakti plovu slīdej. Syuta sorgus nūpiļņavuot [sargāt], kas par nakti slīdej pļovu. Vīnu nakti, ūtru nakti sorgoj sorgs, bet nikuo naredz. Trešā naktī jis veras, ka atskrīn pa gaisu treis skaistas, jaunas meitas, nūzamat prūda molā, nūzavalk un mauduojas. Atguojis uz pili, jis pastuostīja kēneņa dālam, ka treis skaistas meitas atskrīn spuornūs, nūzalaiž un mauduojas.

Nuokūšā naktī kēneņa dāls atīt uz pļovu, prūda molā palein zam kryumim rrn gaida, kod atskrīs skaistuos meiitas mauduotūs, Ja, naktī atskrīn ar', nūzamat uz krosta, nūvalk kraklus un īlein prūdā mauduotis. Cykam juos mauduojas, kēneņa dāls vīnai nūzūg kraklu. Izīt nyu vysas treis nu yudiņa, valkas, vīnai nava krakla. Nyu tei raud un prosa, lai atdūd juos kraklu, bet jis nadūd. Tuos divējas muosas pasacēla gaisā un aizskrēja. Kēneņa dāls nadevja jai krakla, bet atnesja nu pils cytas drēbes, jei apsavylka un aizguoja uz pili.

Palykušuo beja kēneņa meita nu deveituos kēnests. Jī obēji sasaprecēja. Par kaidu laiku kēneniņei pīdzyma divi meitines. Jei vys gribēja dabvot sova krakla, bet navarēja, kēneņš turēja tū kraklu aiz atslāgom.

Reizi, kad jau meitines beja paaugušas, vīnai beja 8, ūtrai kaidi 9 godi, jei nūpiļņavuoja, ka veirs aizguofa, sadabuoja atslāgas, atslēdzja skapi, pajēmja sovu kraklu, un obējas meitines nu laidjās uz tāva sātu par deveņom kēnestem. Atguoja uz pili, kēneņš naatrada sīvas un meitinu, palyka cīši bēdīgs un nu vysim prasīja, lai paruoda, uz kuru pusi jei aizskrēja.

Vīna rogona pastuostīja, ka jei ir aizskrējuse par deviņom kēnestim pi sova tāva, īdevja jam taidu skustiņu [lakatiņu], ar kuru varēja pasacelt gaisā un skrīt pa gaisu. Tod jei īdevja vēĪ taidus zuobokus, kurūs varēja palikt par naradzamu. Kēneņam beja gars ceļš, jis skrēja vīnu dīnu, skrēja ūtru, bet vēj golā nabeja. .Tam vajadzēja tikt puori par taidu kēnesti, kur beja daudzi čyusku un cytu kustūņu. Kai tikai ,jis ceļas gaisā; skustiņš suoc šaļkt, čyuskas tyuliņ sacej golvas, suok ūšņuot, ceļās gaisā un grib jū apreit. Tod jis ttūsalaiž sovūs zuobokūs un čyuskas jū naredz. Šai tai jis tyka puori par brīsmīgu kēnesti un dabraucja leidz devītai kēnestei. Dabraucis pi devituos kēnests, iis dabuoja zynuot, ka kēneņa meita ar divējim bārnim ir nūtīsuota uz nūšaušonu, kam atsagrīzja bez veira ar divējim bārnim. Kēneņam par tū beja lels nagūds. Tūreiz jis nakti izleida caur vysom cītuma durovom, nūzoga nu sorgim atslāgas un izvedja sovu sīvu ar bārnim nu cītuma. Ūtrā dīnā jis pats guoja pi ķēneņa un pasacīja: "Es asmu jyusu meitas veirs un tuos divi meitines ir muni bārni."

Tod kēneņš vysu pīdevja, sataisīja par jaunu kuozas un jī dzeivouja kūpā laimīgi!